Kad miers atstāj tavu būtību

Bauda. Sāpes. Nauda.
Tālak vairs nekam nav jēgas
jūti kā nāve tev galvu glauda?
uz pazemi var dzirdēt grabam atslēgas.

dzīvo dzīvi pieklājīgu
līdz atņem tev tā dzīvību
tevi atstāj dzīvu
bet tev tuvāko vairs neatstāj pasaulē brīvu

vēlies kaut ņemtu tevi līdz
bet tādā pasaulē tu neesi gaidīts
postošas sāpes zem smaida es slēpju
apkārt vairs neredzu rožainu klēpju

kad pienācis tavs laiks
tu apstājies pirms pavisam ej
dzirdi, pietrūks man māt, tavs vaigs maigs
kaut arī par to tu naivi pasmej

Lasījums, tāds kā pirmais

 

un tālāk ies, kas vēlēsies

atceries tās sākuma dienas,
kad pārņemti viens ar otru bijām mēs?
tagad viss tik tukšs liekas
vai nebūtu laiks jau pagātni dzēst

sajūta, ka nolemti būsim,
jo dzīve mūs atsevišķi tur
viens otru mēs citam neatdosim
bet pārliecība, ka paliksi tu tikai mans zūd

kā alkstu es gulēt tavos glāstos
katru vakaru, kad mājās velkos
kā maziņš kaķēns es tev piekļautos
neviens jau mums to nepiedos

tu tāds patstāvīgs liecies
nevajag tev tādu kā mani
uz visām pasaules malām triecies
pielūgs tad tevi skauģu klani

liela dzīve tev redzama priekšā
neatļaušu tev atteikties no tās
nestāvi pie durvīm, lai laistu tevi iekšā
jo citi, spožāki cilvēki nāks

kill me under the night sky

it feels like the universe hates me
for every single thing that i've done
how hard can it really be to feel free?
ahh, you're driving me crazy, hun

anyway, you boy, seemed fine
all i ever wanted was for you to be mine
don't get me wrong
i couldn't keep you for too long
just for that lonely night
when the whole universe broke down
i would keep you by my side
noone would ever have to know

viņš gausi smējās
viņa raudāja, milzum asaru lēja
tās divas pasaules
spogulī jau citus neredzēja

pēdas palika pēc viņa aiziešanas
tās viņas palagos gulēja
atklāja viņa tās nakts vidū
kur viņš viņu kādreiz cieši turēja

nemelo,
savā nodabā paliec
pārstāj dzīvot citu priekam
jo tādus mēs no pasaules ārā sviežam
atrodi to vienu dvēseli,
kurai mīlēt tevi mūžīgi
tieši tik vienkārši.

nemaz nav godīgi

kad beigsi tu savu dziesmu?
jau apriebies to klausiīties
dzirdu to katru nelabu dienu
pienācis laiks tai beidzot apstāties.

zinu tavu nodomu
kā citu reizi, kad asaras lēji
beigās sanāca zaudēt godu
jo manās acīs melus neiesēji

devi tu man savu kaisli,
no manis nāca smiekli naivi
man vārdi tad sāka misēties
jau kopā mūsu ķermeņi rīvēties

bet saki man,
kāda velna pēc?
tāds stāsts par laimi nav
ir tikai milzum daudz ilūziju

jo pat putni, kas oktobrī aizlidoja
atpakaļ no ziemeļiem neatgriezās
tie izvēlējās mūžīgi grāvī palikt
nekā mani vēlreiz satikt