Citāds vakars.

    Kā ir dzīvot dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, tajā pašā vienmuļībā, apnicībā, vietā? Brīžiem tā vien liekas, ka katru nākamo soli ir iespējams paredzēt pat nepiepūloties. Celties katru darba dienu vienā un tajā pašā laikā, nogulēt tās piecas minutes gultā, ēst ceptas olas brokastīs, doties uz darbu ar to pašu tramvaju, kas iziet no Merķeļa ielas 7:47, redzēt tās pašas sejas atkal un atkal.

Un to mēs saucam par dzīvi.

    Kā ar piedzīvojumiem, trakajām lietām par kurām bērnībā sapņoji, franču valodas kursiem, kuru apmeklējumu pārliec jau kuro nedēļu? Mūždien esam apņēmības pilni, bet nudien smieklīgi ir tas, ka tās visas apņemšanās vien tikai galvā mums ir, tikai retais uzdrīkstas mainīt savu ikdienas rutīnu, iziet no ierastās komforta zonas.

   Tas drosmīgais šobrīd ir daudzas reizes laimīgāks par tevi.

   Maz ticams, ka tādēļ, ka no rīta viņš tramvaja vietā gāja uz autobusu viņa dzīve apgriezīsies kājām gaisā, bet es runāju par tām mazajām lietām. Varbūt viņš satika kādu senneredzētu skolas biedru vai nepaslīdēja uz tā ledus gabala, kas netālu no sliedēm.

   Lietas mainās, tikai tādā gadījumā, ja liec tām mainīties, tā ir dzīves patiesība, dārgie draugi.

Tādēļ uzdrīksties, saņem sevi rokās un uzaicini uz tasi kafijas to simpātisko kolēģi, aizej uz patversmi pakaļ kaķim, piespied sevi piecelties agrāk. Jo galu galā, ko tu vari zaudēt?

   Un viena lieta, ko cilvēki bieži vien aizmirst ir tas, ka, pat, ja pastāv vairākas dzīves un neskaitāmie gadi citā realitātē, mums ir šodiena.

   Dzīvo tikai retais cilvēks. Lielākā daļa tikai eksistē.