raizēs nogrimst cilvēka mūžs
ilgs un mokošs, šķiet tas lieks
grauž tam kāda pieskāriens
pārāk ilgi viņš bijis viens
prāts atmiņas uz riņķi griež
galvā kāds tam spalgi kliedz
bet neko neaizliedz
pirkstu gali caur matiem izraujas agresīvi
beidzot atradis vietu kur saļimt
vēro ūdeni plūstam mierīgi
ļauj atmiņām lēni nogrimt
pārāk daudz laika izniekots
apmulsis, nedaudz viņš saraujas
citiem vairāk kā sev ziedots
pēkšņi vārdi apraujas
nevajag vairs nekā lieka
pat viņas nevainīga pieskāriena
pirmoreiz vairs nesāp
ir laiks citu nodaļu sākt
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru