nolietota

mūžīgā vienaldzība,
kas īsta kļuva tikai vakar
kā to saprast

pārmērīgi daudz lietoju vārdus
pārlieku daudz pieķeros
nevajadzīgi, truli
ārdos pati savā katlā
bezpersoniski ir visi tavi vārdi
tie pārņēmuši mani savā varā

esmu pieķēdēta pie sajūtām
es gribu atrauties
es gribu būt kā akmens
kam vienaldzīgi ir visi tavi mājieni
tavs skatiens

es gribu būt kā zelts
kad izkalts no jauna
tas spīd vēl spožāk
kad pārtaisīts
tas nevar vien atrauties no masu skatiem
tas nevar atpūsties no apbrīnas
tas tiek slēpts
rūpīgi glabāts

es būtu tavs zelts
ja vien es būtu
bet tu mani zem savām zolēm turi
un visus līdz ar mani velc
tu nobružāji manu garozu
un daļu no kodola sev paturēji
bet kā, lai citi mani re tagad pārkaļ
ja pusi manas vērtības tu paņēmi
un vienaldzīgi aizgāji