negatīvs

alkas pēc bērnības
ne smakas no mājām
es neesmu pieaugusi
es nejūtos dzīva

varēja būt citādāk
varēja nebūt tā
esmu apjukusi
bezmiegs kļuvis alternatīva

halucinācijas
šobrīd šķiet kā ikdiena
piesieta pie zālēm
pašas vārdu neatpazīta

ir dievīgi palikt tumsā
kad pasauli redzi vienīgi tu
ir naivi cerēt uz kādu
kas izārstētu saprātu

bērnība šķiet piemērotākās mājas
man un manai rītdienai
vakar es nebiju pieaugusi
šodien es nejūtos dzīva

es gribu atpakaļ uz vietu
ko pirms laika saucu par mājām

es tikai maldos
duroties virsū svešiniekiem
sirgstu pēc mātes rūpēm
attopos pie svešiem cilvēkiem

ieradums

pieturies pie manis
kā kafijas krūze rītam
kā kokvilnas kamols kaķēnam

pieskaries man
kā tikko pirktam apģērbam
kā mīļākajai grāmatai
kas nevienam citam nepatīk
liec man justies piederīgai
nevēlos tevi aizbaidīt

paliec ar mani
nežēlo manus vājos kaulus
es tos ikdienā laužu
nekliedz par manām rētām
kas sadzijušas rēgojas
to laiku mēs aizmirsām

paskaties uz mani
pat ja brīžiem novēršos
neļauj man pazust

es dievinu tevi
un visus tavus ieradumus
esmu radusi pie tevis
tik traki,
ka kļuvi mans pieradums

kad tevis nebija, man bija ziema

esmu izdzīvojusi cauri mirkļiem
prātā tie paliek īsi
neviens nevienam nepieder
tie vairs neliekas īsti
re, tu man blakus atkal trīci
bet netrīci
nav ārā tik auksti
prātu moca kārdinājums
turēt tevi cieši
jēziņ, kā vēlētos tevi sasildīt
bet es nevaru
tu zini, ka nevaru
mēs palikām sveši
rudenī
kad ziema bij' vēl tālu
pavasarī
es tavu ziņu vēl gaidu
tu laikam domā, es nezinu
tev liekas, ka nesaprotu
nākamais rudens būs citāds
tu man blakus vis nebūsi
tā būs labāk
domāju mums abiem
vismaz man noteikti
sauksim sevi par labiem cilvēkiem
beidzot neveiklie apskāvieni
no kuriem tik izmisīgi izvairījāmies
būs beigti
līdz ar apskāvieniem
beigti būs arī sveicieni
vēlāk jau zvani
pēc laika mēs pat nerunāsim
un tu aizmirsīsi par mani
pēc rudens nāks ziema
pēc ziemas pavasaris
tie jau būs gadi
līdz mums abiem nosirmojuši mati
bet tu man šoreiz tici
tā būs labāk
domāju mums abiem
vismaz man noteikti            

wait. now go.

I truly miss the old days
when my hair was long
and I didn't care at all
I'm a different girl
I think you can tell
I've changed through these years
of course I have
who wouldn't?
though, I love the way how it's now
not too perfect
not too loud
back then I thought
when I turn 18
I'll have this all figured out
but I'm not
I'm still seeking for the right people
dealing with the wrong situations
life tends to get dramatic
but I guess it just tests my patience
it's okay, right?
I'm young
I have all this time
but what if it all just slips away
what if I wake up one day
and all the time I thought I had
is gone
it's all gone
I have this desire to stop
just leave everything behind
end never look back
to live the life I've always wanted
live the moments I've craved for
but you know
it's enough for now
I still have a day
maybe two
I'm on my way
oh, and I can't wait
to finally see the view