we are lovers, we can't be friends

I wanted a night with you
nothing more
it would stop my cravings for love
it would mend my mind
but when I was sleeping next to you
I wanted so much more
we are lovers
we can't be friends
and yet, despite this madness
you're my best friend
I'm terrified this will be the end
I'm still craving you
I'm writing about you
and the world of ours if we're two
you know how to calm me down
it's temporary,
but it works
I've found my peace in you
please don't go

I want so much more
than just a night with you

ai

naktīs man sevis žēl
naktīs mana sirds pēc kā citāda kvēl
tās jau aizmirstas ziņas
tās tikai atmiņas
bet ziņas šorīt bij lieliskas
ne līst, ne snieg
sinoptiķi rau sola patīkamu nedēļas noslēgumu
solīt sola daudz patīkamu nakšu
viņi nezin, ko runā
nebūs gana man šī siltuma
es vēlos vajag
man vajag vairāk
ne tik grādus augstākus par nulli
vēlos siltumā sildītu ķermeni
varētu pacelt grādus savā organismā
tad uz laiku man kļūtu silti
bet ne tik silti kā vēlētos
tad man kļūtu auksti
un alkohols būtu ziedots velti
nav jēgas no mākslīga siltuma
ja šeit neesi blakus, lai turētu mani

tu tikai turētu, sildītu, apskautu
un ar visu šo man pietiktu
es apklustu
es mīlētu
es justu tavu klātbūtni
un mūžam to novērtētu
varbūt tas par daudz prasīts
kad cilvēks sāk prasīt vairāk nekā viņam pienākas
tiek dēvēts - egoists
bet es esmu tikai cilvēks

viss, ko vēlos ir tavs siltums
tavs skurbums
tava elpa jūtama
vai tas ir grēks?
tavs veidols tik iedomāts
man paliek bail
man lēnām jūdzas prāts

vien domas par tavu klātbūtni
palīdz aizmirst realitāti
bet kā īsti ir?
tu vairs realitāti no sapņa neizšķir

tas ir neprāts
un šī nav mīlas dzeja
šī ir mana depresija

paraugi

man ir draugi,
bet tie nesaprot
viņi ir cilvēki-bezgala jauki,
bet tie neredz manu otru pusi
neviens neredz
es vairāk iemīlējos ilūzijā,
ka kādam rūpu
pie velna šo visu
gribu aizmirsties
gribu pazust
vai tad man labāk kļūtu?
es lūztu
viņi mani salauž
vienaldzīgi pret mani,
ja tik apmierina sevi
tie briesmoņi
es esmu tāda pati kā viņi
tas ir kas vairāk kā vilšanās
es vairs neticu sev
es neticu viņiem
uzdodas par labiem ļautiņiem
es aizbēgtu
pamestu šo visu
atstātu tiem pārējiem
lai savāc, lai paņem visu kas man pieder
man nekā nav žēl
nekad nav bijis
attopies tik,
kad esi visu zaudējis
tie netīrie cilvēki
domādami, ka var piesavināties mani.
lai ņem visu  manu mantu,
ja tikai tā nestu viņiem baudu.
bet ja nes,
lai ņem.
lai ņem,
un atstāj mani tīru
ak, tu bērns-tik naivs
pamosties!
nekas tev nepieder
nekad nav piederējis

am I meant to love you?

you'll never see my scars
I'm melted inside
I've tried to escape this endless shame
I've become insane
I could write a billion songs about you
but it wouldn't count
you're only a vision in my mind
these visions are making me blind
it's been a while since I've felt safe
I'm tired of pleasing these cravings
could I stay here a little longer?
could I feel your precious love?
I claim there isn't enough for me
and maybe it's only fair
could it be so?
I'm not meant to love you
I feel like I've known you
I've seen these eyes before
that look of yours
it makes me crave you more
it cures
why do I feel like such a fool?
I'm not meant to love you
I never will
I never will..

maybe I'm just a bird

yesterday I built a home for me
trying hard to feel free
I forgot about reality
I finally felt an ecstasy
but why should you even care
it's not like we're friends
but somehow it seems unfair
I still can feel that tense
or is it just madness?
it takes practice not to feel again
my veins are starting to crawl
slowly crashing me inside
hello, there-lovely morning
you're the thing I've sacrificed
and there's no point in denying
that the only birds who survived this winter
will be the ones who'll end up flying

maybe I'm just a bird

or is it just an absurd?

ļaujiet man elpot

nolietota

mūžīgā vienaldzība,
kas īsta kļuva tikai vakar
kā to saprast

pārmērīgi daudz lietoju vārdus
pārlieku daudz pieķeros
nevajadzīgi, truli
ārdos pati savā katlā
bezpersoniski ir visi tavi vārdi
tie pārņēmuši mani savā varā

esmu pieķēdēta pie sajūtām
es gribu atrauties
es gribu būt kā akmens
kam vienaldzīgi ir visi tavi mājieni
tavs skatiens

es gribu būt kā zelts
kad izkalts no jauna
tas spīd vēl spožāk
kad pārtaisīts
tas nevar vien atrauties no masu skatiem
tas nevar atpūsties no apbrīnas
tas tiek slēpts
rūpīgi glabāts

es būtu tavs zelts
ja vien es būtu
bet tu mani zem savām zolēm turi
un visus līdz ar mani velc
tu nobružāji manu garozu
un daļu no kodola sev paturēji
bet kā, lai citi mani re tagad pārkaļ
ja pusi manas vērtības tu paņēmi
un vienaldzīgi aizgāji

dedz dvēsle, sadedz

dzejnieks deg
sadeg ar katru dienu ātrāk
neviens un nekas nevar procesu stādināt
nekas un neviens nespēj viņu mierināt

dzejnieks mīl
varbūt pat par mirstīgajiem vairāk
pamana burvību, kas plašumā virmo
neciliem vārdiem apdzejo to

acīm aizvērtām
viņš dzīvo, viņš dzejo
acīm aizvērtām

varbūt tādēļ neprātīgi naktīs murgo
varbūt tādēļ naktīs nespēj iemigt
viņu pārtver nakts burvība
nav iespējams nekādīgi laukā tikt

dzejnieks sadeg ātri
vientulības skavās saņemts
no malas viņš rādās laimīgs
nevienam pašam nav vajadzīgs

Nemirstīgie

septiņi simti nelaimju
nevainīgi nestu upuru
vai šo dienu tauta svinētu
ja kauju togad zaudētu?

maza, stipra cilvēce
tās vārds virs pasaules celts
skāra to nelaime
akmens smagums pāri bij velts

bet tauta ir zelts
tās spožums nekad nesarūsēs
latvju tauta mans zelts
ļaudis par to neklusēs

lai slavēta Latvija
tās kalni un necilie pauguri
tā mūžam paliks dzīva
tu tik to siltumā turi

un saudzē to kā paša māti
un tautu ļaudīm piemini
tu mīli zaļo dzimteni
augstā godā turi latvieti

mēs visi mazi letiņi
kas dažu brīdi bezrūpībā slīkst
bet vareni kā krāšņi tauriņi
un Latvija rau no jauna dzimst!

jūs ļaujiet man elpot
viss, ko dvēsle man dod
man gribas vēl dzīvot
man bail neizdzīvot

un, kad visa pasaule satumst
es mežiem cauri nesos skrienot
un kad nakts parvēršas tumsā
manu dvēsli zvaigznāji rotā

vairs nav man pretī neviena
tik tumsa, nepienākusi diena
kam tu bēguļo, sīkā tu skumsti
skrien mājās, saldā miegā dusi

jūs ļaujiet man elpot
vēl šonakt gribas man elpot
vairs sapņi neliek man miera
galvā milzīga rieva

bet jūs ļaujiet, jūs ļaujiet, ļaujiet

                                                                       /uzrakstīta, mana dziesma dzimusi/