ļaujiet man elpot

nolietota

mūžīgā vienaldzība,
kas īsta kļuva tikai vakar
kā to saprast

pārmērīgi daudz lietoju vārdus
pārlieku daudz pieķeros
nevajadzīgi, truli
ārdos pati savā katlā
bezpersoniski ir visi tavi vārdi
tie pārņēmuši mani savā varā

esmu pieķēdēta pie sajūtām
es gribu atrauties
es gribu būt kā akmens
kam vienaldzīgi ir visi tavi mājieni
tavs skatiens

es gribu būt kā zelts
kad izkalts no jauna
tas spīd vēl spožāk
kad pārtaisīts
tas nevar vien atrauties no masu skatiem
tas nevar atpūsties no apbrīnas
tas tiek slēpts
rūpīgi glabāts

es būtu tavs zelts
ja vien es būtu
bet tu mani zem savām zolēm turi
un visus līdz ar mani velc
tu nobružāji manu garozu
un daļu no kodola sev paturēji
bet kā, lai citi mani re tagad pārkaļ
ja pusi manas vērtības tu paņēmi
un vienaldzīgi aizgāji

dedz dvēsle, sadedz

dzejnieks deg
sadeg ar katru dienu ātrāk
neviens un nekas nevar procesu stādināt
nekas un neviens nespēj viņu mierināt

dzejnieks mīl
varbūt pat par mirstīgajiem vairāk
pamana burvību, kas plašumā virmo
neciliem vārdiem apdzejo to

acīm aizvērtām
viņš dzīvo, viņš dzejo
acīm aizvērtām

varbūt tādēļ neprātīgi naktīs murgo
varbūt tādēļ naktīs nespēj iemigt
viņu pārtver nakts burvība
nav iespējams nekādīgi laukā tikt

dzejnieks sadeg ātri
vientulības skavās saņemts
no malas viņš rādās laimīgs
nevienam pašam nav vajadzīgs

Nemirstīgie

septiņi simti nelaimju
nevainīgi nestu upuru
vai šo dienu tauta svinētu
ja kauju togad zaudētu?

maza, stipra cilvēce
tās vārds virs pasaules celts
skāra to nelaime
akmens smagums pāri bij velts

bet tauta ir zelts
tās spožums nekad nesarūsēs
latvju tauta mans zelts
ļaudis par to neklusēs

lai slavēta Latvija
tās kalni un necilie pauguri
tā mūžam paliks dzīva
tu tik to siltumā turi

un saudzē to kā paša māti
un tautu ļaudīm piemini
tu mīli zaļo dzimteni
augstā godā turi latvieti

mēs visi mazi letiņi
kas dažu brīdi bezrūpībā slīkst
bet vareni kā krāšņi tauriņi
un Latvija rau no jauna dzimst!

jūs ļaujiet man elpot
viss, ko dvēsle man dod
man gribas vēl dzīvot
man bail neizdzīvot

un, kad visa pasaule satumst
es mežiem cauri nesos skrienot
un kad nakts parvēršas tumsā
manu dvēsli zvaigznāji rotā

vairs nav man pretī neviena
tik tumsa, nepienākusi diena
kam tu bēguļo, sīkā tu skumsti
skrien mājās, saldā miegā dusi

jūs ļaujiet man elpot
vēl šonakt gribas man elpot
vairs sapņi neliek man miera
galvā milzīga rieva

bet jūs ļaujiet, jūs ļaujiet, ļaujiet

                                                                       /uzrakstīta, mana dziesma dzimusi/

nebūs gana

nelīdzinos cilvēku masām

esmu pelēks punkts krāsu pasaulē

esmu sarkanā krāsa melnbaltu biezokņu gammā

esmu pati savā krāsā

katram savi ideāli

man nobružāti sāni

no bezgalīgas vēlmes kādam izpatikt

spārni...

man nekad neizaugs spārni

bet man nevajag spārnus, lai lidotu

man vajag brīvību

man vajag mieru

bet mieru nevar sameklēt pasaulē

miers tiek atrasts

tas nāk ar laiku

bet pie laika nav pierasts

tas vienmēr ir par daudz

tas paliek pāri

man nekad nepietiek laika

aizrāvos ar laika atskaiti 

24 stundas

...gaidi

1440 minūtes

86400 sekundes

...vēl nedaudz pagaidi

nepietiek pacietības

1440..

man vajaga miera

gaidi...

tikai miera

nespējīga

karsta dvēsele, aukstas rokas
mans ķermenis diennakti mocas

vientulība no malas pievilcīga
nakti vēlos būt skūpstīta

āda tev no zīda
kreklos tērpies lina
pievilcīga vairs nav vientulība
acīs rakstīta mīla

saulespuķes
sakaltušas rudens puķes
pa vidu istabai es

esmu tīra sagadīšanās
esmu parasts cilvēks
visi citi rau nevainīgi
viņi maitas sīki

viņu kājām samīta
saulespuķes pilnība
manas kājas viņiem palīdzēja
pateikt nē, nespēja

lāpīta tagad saulespuķe
nav tā dzīvotspējīga
vientuļa saulespuķe
būs tai lēna, mokoša nāve

tu neesi dzelzs

tu nekad neraudot, kad kāds skatās
tā reiz teici
tu smaržo pēc cigaretēm un asarām
vakar tu man meloji

tu gribēji būt nimfa
bet zaudēji savu pievilcību
tu vairs neesot viena, tā teici
vakar man atkal meloji

tava miesa nodilusi līdz asinīm
rādās sarkana, karsta, dzēlīga
pieradusi pie sāpēm šīm
tagad dedz vientuļa

bet tu izkalta no marmora
pēc skata pavisam vāja
tu nededz, kad citu nicināta
nededz,
paliec,
izkalta no marmora

citādāk

tās ir tās pašas četras sienas, kuras aplīmēji ar pastkartēm, kad tikko ievācies
norāvi vecās tapetes, jo bez tām izskatījās gaumīgāk
tā tev pašai šķita
tās ir tās pašas durvis pa kurām nakts vidū ienāci tāda iereibusi, koķeta meita
vasaras naktīs to atļāvies
vai starodama kāpi augšā pa trepēm pēc nakts velo brauciena
klusi lavījies, lai neviens nepieķer, ka nakti nebiji mājās
durvis kuras knapi atvēri turot milzīgu veļas kalnu
tā ir tā pati gulta, kurā dažas naktis negulēji viena
te ātrāk pienāca rītdiena
galds, uz kura mācījies ģeometriju
zīmēji regulāru piramīdu
tik sanāca ar šķībām malām, jo slīdēja roka
vēljoprojām to neizprotu
galds, uz kura rakstīji vēstuli māsīcai uz Franciju, apvaicājoties kā iet
varbūt aizbrauksi ciemos aizparīt
galds, kurš tik reti bij izmantojams, jo vienmēr nokrauts ar piezīmēm
drēbju kaudzēm vai izdegušām svecēm,
galds uz kura sēdēji, kad no rīta malkoji otro kafijas krūzi
jo tur vienmēr bijis ērtāk

tās manas sienas
vien četras
ar noslēpumiem pildītas
šonakt palikušas svešas

tas vairs nav tas pats galds
vairs dzejoļi nerakstas
tā ir cita gulta
sapņi citur aizplūda
man vairs nav iedvesmas
visas domas tādas prastas

tās pašas četras sienas
nu jau pilnīgi citas
tās pazīstamas neliekas
šonakt palikušas svešas

visas tās nepierakstītās dziesmas
kaut kur starp sienām slēpjas
negulētas naktis, izraudātās sāpes
uz galda stāv puķu vāzes
plauktos neizlasītas grāmatas
visas manas atskaņošanas plates
paliek novārtā nedzirdētas
domas paliek brutālas
nevaru ciest brīvdienas

nepieradināts cilvēks
paliek pieradināts pie šīs istabas

brīvdiena

šodien būšu dzejnieks
rītu nogulēšu vēlu
varbūt nosapņošu kādu domu
uzvārīšu tasi kafijas
divas tases kafijas
jo ar vienu par maz
ar divām var iztikt

malkošu tās uz palodzes
varbūt iedomāšos ko jauku
aizdedzināšu cigareti
raudzīšos uz lauku
aizdedzināšu otru
jo ar vienu par maz
ar divām var iztikt

lasīšu Gēti
varbūt uzrakstīšu kādu dzejoli
varbūt turpināšu lasīt

šī neparasta rudens diena
nedzird neviena bērna kliedziena
nav lieka skaņa neviena
dzird kā putni čivina

šī parasta diena cilvēkam
sestdiena-cilvēka brīvdiena
bet ne dzejniekam

tā jau kā ierasta rutīna
domāt, domāt, domāt
un varbūt kādu daļu no tā pierakstīt
tad pārrasktīt
tad pārdomāt
jo rakstītais nesakrīt

saņurcīt salveti un nomest zemē
sākt rakstīt no jauna

priekšā balta lapa
bet tajā neviena paša vārda

tad, kad pie rokas ir pildspalva
dzejniekam tukša galva
kā pēc Mērfija likuma

varbūt rītu ko labāku uzrakstīs
pastāstīs, ko ēda brokastīs
uzzvarīs tasi kafijas
divas tases kafijas
apsēdīsies uz palodzes
izsmēķēs savas cigaretes
liks uz papīra to, kas uz mēles
beigās ēst nemaz negribēs

brīvdienas dzejnieka mīļākās dienas
ar vienu par maz
ar divām var iztikt