brīvdiena

šodien būšu dzejnieks
rītu nogulēšu vēlu
varbūt nosapņošu kādu domu
uzvārīšu tasi kafijas
divas tases kafijas
jo ar vienu par maz
ar divām var iztikt

malkošu tās uz palodzes
varbūt iedomāšos ko jauku
aizdedzināšu cigareti
raudzīšos uz lauku
aizdedzināšu otru
jo ar vienu par maz
ar divām var iztikt

lasīšu Gēti
varbūt uzrakstīšu kādu dzejoli
varbūt turpināšu lasīt

šī neparasta rudens diena
nedzird neviena bērna kliedziena
nav lieka skaņa neviena
dzird kā putni čivina

šī parasta diena cilvēkam
sestdiena-cilvēka brīvdiena
bet ne dzejniekam

tā jau kā ierasta rutīna
domāt, domāt, domāt
un varbūt kādu daļu no tā pierakstīt
tad pārrasktīt
tad pārdomāt
jo rakstītais nesakrīt

saņurcīt salveti un nomest zemē
sākt rakstīt no jauna

priekšā balta lapa
bet tajā neviena paša vārda

tad, kad pie rokas ir pildspalva
dzejniekam tukša galva
kā pēc Mērfija likuma

varbūt rītu ko labāku uzrakstīs
pastāstīs, ko ēda brokastīs
uzzvarīs tasi kafijas
divas tases kafijas
apsēdīsies uz palodzes
izsmēķēs savas cigaretes
liks uz papīra to, kas uz mēles
beigās ēst nemaz negribēs

brīvdienas dzejnieka mīļākās dienas
ar vienu par maz
ar divām var iztikt