nekādas banalitātes
nekādas liekulības
kokā šūpojas zars
padevies līdz ar vēju
sapratis savu ceļu
milzīgs domu biezoknis
kādam gājējam pārlido pāri
kādu domu viņš bija saķēris
izkrituši tam cigārino rīta piecelties neviebjoties
atkal no jauna iemīlēties
par neveiksmēm nesūdzēties
kā četri gadalaiki
šie solījumi viņam iestrēga prātā
un nevarēja vairs tos dabūt laukā
nevarēja vairs paslēpties
sargāja viņš tos savu domu spogulī
slēpās no pat vismazākās burzmas cilvēku
'pasaule šovakar tiks apmānīta',
ja tik piepildīt to viņš spētu
ja tik piepildīt to viņš spētu
nevarēja vis tik vienkārši patverties
viss, ko viņš gribēja bij padoties
no dzīves sagaidīt ko laimīgu
nebija tik daudz iespēju
nebija tik daudz iespēju
bet viņa sapņi tik lieli
ir vēl kalns ko mācīties
atbrīvoties no ķēdes
sākt skūpstīt citas mēles
ciešanas vairs nav ciešanas
tas ir apmāns, kas sirdi kopā lauž
cik ironiski viņam liekas
tas priekštats otrādi bijis sagriezts
ja beigas ir tagad
tad nākotnes vairs neredzēt
bet, ja nu paliek labāk nākošo gad?
nekādas banalitātes
nekādas liekulības
kokā šūpojas zars
padevies līdz ar vēju
gājējs nu bij' sapratis savu ceļu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru