cilvēk, ir laiks mosties

sienās ierakstītas atmiņas
tās nav pārmaiņas
man grūti izstāstīt..
bērnība šķita savāda
laiks neiet uz priekšu
tas rotējot ap savu asi
mainīja diennaktis

bērns gaidīja brīvdienas
dienas šķita kā mūžība
naktis, tādu vispār nebija

tagad ir citādāk
bērns vairs negrib gulēt iet
viņš negrib pamosties

dzīve pamazām aprij laiku
tu vairs nevari patverties
sega, zem kuras mēdzi paslēpties
nokalpojusi 
aitas, kuras skaitīji pirms miega
tās tik tavas iedomas
nekā no tā visa nav palicis

un vienu dienu tu paskaties uz sevi
spogulī, kur skaties it kā katru dienu
nekā vairs nav palicis
tu neatpazīsti sevi
neatšķir vakardienu no rītdienas

tā tu esi dzīvojis
iegrimis, pārguris 
cilvēkdraņķis

Primitīvs skats uz dzīvi

pazaudēju laiku

pirms to savācu

izšķirstīju grāmatu

pirms to izlasīju

pamodos

pirms to vēlējos

paliku slapja

pirms nopeldējos

pametu mājas

ne tā kā vēlējos

aizmirsu nodegt sveci

atkal kavējos

tiem, kas dzīvi skrien

nevajaga laika

tiem, kas daudz dara

laiks šķiet tāda maita

nesaki, ka esi laimīgs

vēlies tikai vienu

paies diena

un kārosi ko citu

I chose to be

I want this love in my life
to show me what went wrong
maybe it's not as bad as I think it is
maybe I'm not that strong

no, I haven't tried to take my own life
yes, I'm lying
no, I haven't thought of committing suicide
everything's fine
again, I'm lying

I want more from life than just happiness
I want sacrifice
I want pain
I want to feel hurt
without any shame

there's a whole in my body
that can't be filled
no matter how loved I've felt
it makes me want to melt

I can't escape this life
this is who I am
I don't want to be somebody else
there's no one else I could possibly be

this is who I am
this is what I chose to be

sekas

turu rokās piezīmes
tajās rakstīts viss par cilvēka ideāliem

skaistums ir cilvēka upuris
katram savi ideāli
man nogriezti spārni
skaistums ir mans upuris

esmu notetovēta viscaur ķermenim
tik neviens šos tetovējumus neredz
citi mani redz savādāku
es negribu, lai mani redz tādu
uz savām kājām beidzot stāvu
tavā priekšā nobālu

vai atšķirīgie pievelkas?
viņiem nav nekā kopīga
viņi meklē ko tādu
ko paši sevī nekad neredzētu
vīrietis intelektuāls
sieviete skaista
vīrietis spēks
sieviete maita
katram savi ideāli
man nodiluši spārni
no nebeidzamas vēlmes tev izpatikt
es neesmu tavs ideāls
es esmu nekas

nākamais nožēlojamais rīts

pavirši izpūruši mati
izsmērējusies sarkanā lūpukrāsa
viņa vakar nebija mājās viena

viņš aizmidzis viņas gultu silda
ar savu elpu silto gaisu piepilda
nē, bet tas nebija sapnis
viņa vakar mājās nebija viena

viņš vārtājas piespiežoties viņai klāt
viņa neuzdrīkstas viņu modināt

viņai vairāk nevajadzēja

viņa neko vairāk negribēja

bet joprojām viņam blakus jūtas viena

it kā nevienam nebūtu noderīga

pamosties savā gultā

es neesmu iemīlējusies
es tikai vēlos
es nedomāju par tevi katru dienu
es dzīvoju melos

es gribētu tevi noskūpstīt
bet tas šeit neiederētos
tu varētu mani skūpstīt
bet tad es iemīlētos

tavi pirksti manos matos
neveikli paliktu-iepiņķerētos

es vēlos tevi tuvāk kā iepriekš
mēs iederētos
kaut tu man uzticētos
kaut viss būtu kā iepriekš

no need to be near me

if I get high enough
would you sleep beside me?
if I went away
would you care to let me?
you are my kind
your presence makes me blind
we kept a promise
that'll lead us till the end
we share songs
that only we can understand
lyrics speak better than words
but you already know that
words only make it worse
so we don't need to talk
we share silence better than sound

we are one
there's no one like us
you and me
we make up our own reality

negatīvs

alkas pēc bērnības
ne smakas no mājām
es neesmu pieaugusi
es nejūtos dzīva

varēja būt citādāk
varēja nebūt tā
esmu apjukusi
bezmiegs kļuvis alternatīva

halucinācijas
šobrīd šķiet kā ikdiena
piesieta pie zālēm
pašas vārdu neatpazīta

ir dievīgi palikt tumsā
kad pasauli redzi vienīgi tu
ir naivi cerēt uz kādu
kas izārstētu saprātu

bērnība šķiet piemērotākās mājas
man un manai rītdienai
vakar es nebiju pieaugusi
šodien es nejūtos dzīva

es gribu atpakaļ uz vietu
ko pirms laika saucu par mājām

es tikai maldos
duroties virsū svešiniekiem
sirgstu pēc mātes rūpēm
attopos pie svešiem cilvēkiem

ieradums

pieturies pie manis
kā kafijas krūze rītam
kā kokvilnas kamols kaķēnam

pieskaries man
kā tikko pirktam apģērbam
kā mīļākajai grāmatai
kas nevienam citam nepatīk
liec man justies piederīgai
nevēlos tevi aizbaidīt

paliec ar mani
nežēlo manus vājos kaulus
es tos ikdienā laužu
nekliedz par manām rētām
kas sadzijušas rēgojas
to laiku mēs aizmirsām

paskaties uz mani
pat ja brīžiem novēršos
neļauj man pazust

es dievinu tevi
un visus tavus ieradumus
esmu radusi pie tevis
tik traki,
ka kļuvi mans pieradums

kad tevis nebija, man bija ziema

esmu izdzīvojusi cauri mirkļiem
prātā tie paliek īsi
neviens nevienam nepieder
tie vairs neliekas īsti
re, tu man blakus atkal trīci
bet netrīci
nav ārā tik auksti
prātu moca kārdinājums
turēt tevi cieši
jēziņ, kā vēlētos tevi sasildīt
bet es nevaru
tu zini, ka nevaru
mēs palikām sveši
rudenī
kad ziema bij' vēl tālu
pavasarī
es tavu ziņu vēl gaidu
tu laikam domā, es nezinu
tev liekas, ka nesaprotu
nākamais rudens būs citāds
tu man blakus vis nebūsi
tā būs labāk
domāju mums abiem
vismaz man noteikti
sauksim sevi par labiem cilvēkiem
beidzot neveiklie apskāvieni
no kuriem tik izmisīgi izvairījāmies
būs beigti
līdz ar apskāvieniem
beigti būs arī sveicieni
vēlāk jau zvani
pēc laika mēs pat nerunāsim
un tu aizmirsīsi par mani
pēc rudens nāks ziema
pēc ziemas pavasaris
tie jau būs gadi
līdz mums abiem nosirmojuši mati
bet tu man šoreiz tici
tā būs labāk
domāju mums abiem
vismaz man noteikti