aizbēgtu uz Nekurzemi
tur neviens mani neatrastu
sēdētu salā, vērotu viļņus
nekad nepmestu krastu
ko tik es nedarītu?!
lai pēdējās pēdas no tevis vairs nemanītu
bet es nevaru aiziet
rētas kaudzēm
dievinu tās
mezgls
esmu atkarīga no sāpēm

dzīve liekas kā dāvana
no bērnu dienām to visiem māca
tu audz
tad kāds šo idilli pārtrauc
jo nav iespējams tikai dzīvot
un nevar lietas kontrolēt
kad pieņem to, kas dots
kāds to visu atkal izjauc
tās nekad nav sāpes, ko jūti
tas ir izmisums
jūti bailes, jo viss sagāja greizi
tādu būs vēl lērums
pagriez kloķi un maini stāvokli
ja vien viss būtu tik vienkārši

tu sabrūc
zinot, ka vēl sliktāk būs,
bet neviens nav blakus
un tev nevienu nevajag

bedre

sācies negaiss

jaucās pa vidu cilvēku asaras

izpostīt dzīves nevar tas

jo katram lemtas savas beigas

rīts ir pienācis

tā viņš bija nolēmis

sadragātas cilvēku masas

skatiens uz nepareizo pusi nesas

tas skaitlis pārāk liels

vairs neredz sejas priecīgas

viņš ceļas ārā no gultas

cenšoties kaut ko pierādīt

pārāk daudz nepateiktu vārdu

pārāk daudz vienaldzības

tu spēcīgi ieedragāji mani

atstāji savas pēdas pamanāmas

vēl joprojām jūtamas

un ir pagājis laiks

manas acis atkal spīd

bet sāpes nepāriet

rētas nesadzīst

man vēl nepietiek

tev vairs nevajag

mēs divas pasaules

šķietami bezgalīgas

tagad viens otram norakstītas

bezgalīgs aukstums

bet tu nezini, ko jūtu pret tevi
tu nekad neesi zinājis
jo es klusēju
neturpināju cīnīties
es samierinājos
dzīves pašplūsmai pakļāvos

nelaidu nevienu klāt
cilvēki nesaprot
bet tu mēģināji
es arvien vairāk no tevis slēpos

galva plīst pušu
no tā, cik daudz par tevi domāju
tomēr to visu es sadragāju

moku sevi, rokas trīc
noslēdzos līdz pienāks nākamais rīts

mēs vienkārši gulējām
tu baudīji

mēs saderējām
es šaubījos

manas ķermeņa rievas
perfekti iegulstas tavējās
manas rokas apkļāvušās pār tavu kaklu

jūtu tavu elpu
jūtu tevi

pasaule aizmirstas
tev nevajag nevienas citas

ir grūti atrast kādu, kas tevi saprot

zin, kādiem sūdiem esi gājis cauri

bet tik un tā paliek ar tevi

skrienu atmiņām ar tevi cauri

domā man viegli?

atceroties ikkatru sajūtu

atnes man tā jaunu sāpju jūru

bija iepriekš lieliski brīži

bet ar tevi bij citādāk

ar tevi es atradu sevi

kaut tev to līdz galam nesaprast

un tad es brēcu un kliedzu,

bet nekas jau nepalīdz

iztukšo mani kā savu mīļāko pudeli absolūta

lai atmiņās tev nepalieku dzīvs

dziļāk naktī

nevaru vairs naktīs aizmigt

ilgojos

skrienu vakaros mežiem cauri

badojos

ar vārdiem spēlējos

par laiku ar tevi iedomājos

sēžu uz jumta

karinādama kājas pāri palodzei

kā tāds bērns šūpojos

un te nu es esmu

nopīpējusi savas plaušas līdz nelabumam

domājot par laiku,

kuru man vairs nekad neatgūt