citādāk

tās ir tās pašas četras sienas, kuras aplīmēji ar pastkartēm, kad tikko ievācies
norāvi vecās tapetes, jo bez tām izskatījās gaumīgāk
tā tev pašai šķita
tās ir tās pašas durvis pa kurām nakts vidū ienāci tāda iereibusi, koķeta meita
vasaras naktīs to atļāvies
vai starodama kāpi augšā pa trepēm pēc nakts velo brauciena
klusi lavījies, lai neviens nepieķer, ka nakti nebiji mājās
durvis kuras knapi atvēri turot milzīgu veļas kalnu
tā ir tā pati gulta, kurā dažas naktis negulēji viena
te ātrāk pienāca rītdiena
galds, uz kura mācījies ģeometriju
zīmēji regulāru piramīdu
tik sanāca ar šķībām malām, jo slīdēja roka
vēljoprojām to neizprotu
galds, uz kura rakstīji vēstuli māsīcai uz Franciju, apvaicājoties kā iet
varbūt aizbrauksi ciemos aizparīt
galds, kurš tik reti bij izmantojams, jo vienmēr nokrauts ar piezīmēm
drēbju kaudzēm vai izdegušām svecēm,
galds uz kura sēdēji, kad no rīta malkoji otro kafijas krūzi
jo tur vienmēr bijis ērtāk

tās manas sienas
vien četras
ar noslēpumiem pildītas
šonakt palikušas svešas

tas vairs nav tas pats galds
vairs dzejoļi nerakstas
tā ir cita gulta
sapņi citur aizplūda
man vairs nav iedvesmas
visas domas tādas prastas

tās pašas četras sienas
nu jau pilnīgi citas
tās pazīstamas neliekas
šonakt palikušas svešas

visas tās nepierakstītās dziesmas
kaut kur starp sienām slēpjas
negulētas naktis, izraudātās sāpes
uz galda stāv puķu vāzes
plauktos neizlasītas grāmatas
visas manas atskaņošanas plates
paliek novārtā nedzirdētas
domas paliek brutālas
nevaru ciest brīvdienas

nepieradināts cilvēks
paliek pieradināts pie šīs istabas

brīvdiena

šodien būšu dzejnieks
rītu nogulēšu vēlu
varbūt nosapņošu kādu domu
uzvārīšu tasi kafijas
divas tases kafijas
jo ar vienu par maz
ar divām var iztikt

malkošu tās uz palodzes
varbūt iedomāšos ko jauku
aizdedzināšu cigareti
raudzīšos uz lauku
aizdedzināšu otru
jo ar vienu par maz
ar divām var iztikt

lasīšu Gēti
varbūt uzrakstīšu kādu dzejoli
varbūt turpināšu lasīt

šī neparasta rudens diena
nedzird neviena bērna kliedziena
nav lieka skaņa neviena
dzird kā putni čivina

šī parasta diena cilvēkam
sestdiena-cilvēka brīvdiena
bet ne dzejniekam

tā jau kā ierasta rutīna
domāt, domāt, domāt
un varbūt kādu daļu no tā pierakstīt
tad pārrasktīt
tad pārdomāt
jo rakstītais nesakrīt

saņurcīt salveti un nomest zemē
sākt rakstīt no jauna

priekšā balta lapa
bet tajā neviena paša vārda

tad, kad pie rokas ir pildspalva
dzejniekam tukša galva
kā pēc Mērfija likuma

varbūt rītu ko labāku uzrakstīs
pastāstīs, ko ēda brokastīs
uzzvarīs tasi kafijas
divas tases kafijas
apsēdīsies uz palodzes
izsmēķēs savas cigaretes
liks uz papīra to, kas uz mēles
beigās ēst nemaz negribēs

brīvdienas dzejnieka mīļākās dienas
ar vienu par maz
ar divām var iztikt

sagriezts priekštats

šis mierīgs vakars
nekādas banalitātes
nekādas liekulības

kokā šūpojas zars
padevies līdz ar vēju
sapratis savu ceļu

milzīgs domu biezoknis

kādam gājējam pārlido pāri

kādu domu viņš bija saķēris

izkrituši tam cigāri

pasauli ieraudzīt citām acīm
no rīta piecelties neviebjoties
atkal no jauna iemīlēties
par neveiksmēm nesūdzēties

kā četri gadalaiki
šie solījumi viņam iestrēga prātā
un nevarēja vairs tos dabūt laukā
nevarēja vairs paslēpties

sargāja viņš tos savu domu spogulī

slēpās no pat vismazākās burzmas cilvēku

'pasaule šovakar tiks apmānīta',
ja tik piepildīt to viņš spētu

nevarēja vis tik vienkārši patverties

viss, ko viņš gribēja bij padoties

no dzīves sagaidīt ko laimīgu
nebija tik daudz iespēju

bet viņa sapņi tik lieli
ir vēl kalns ko mācīties
atbrīvoties no ķēdes
sākt skūpstīt citas mēles

ciešanas vairs nav ciešanas
tas ir apmāns, kas sirdi kopā lauž

cik ironiski viņam liekas

tas priekštats otrādi bijis sagriezts

ja beigas ir tagad

tad nākotnes vairs neredzēt

bet, ja nu paliek labāk nākošo gad?

šis mierīgs vakars
nekādas banalitātes
nekādas liekulības

kokā šūpojas zars
padevies līdz ar vēju
gājējs nu bij' sapratis savu ceļu

nepareizais stāsts

visu šo laiku esmu nepareizajās vietās mētājusies
atsitusies pret augstām sienām
reiz attapos zemē vārtājoties
nodragājusi visu savu pašcieņu

kāds meitēns lūkojas man pretī
redz tai vijoli uz pleciem
pilna galva ar sapņiem iedomātiem
sapītas divas bizītes

saņemu spēkus, lai apsēstos
kādu brīdi klusi uz viņu noraugos
viņa nesaka ne vārda
tik skatās man acīs vīlusies

es novēršos
esmu gulējusi biezos, aukstos dublļos
kad paceļu acis
viņa aiziedama dungo manu mīļāko dziesmu
paskatos apkārt
jūtu mlizīgu lietus gāzienu

un tas sākas
esmu zemāk par zemi
vismaz nevar redzēt birstam asaras
zem kājām visi balsti sabrukuši

es nevaru vairs zemāk krist
bet es krītu.
es krītu
un nezinu vai varu vairs atsperties
tas meitēns biju es
ar smaidu uz lūpām,
dziedādama,
atnākusi no pagātnes

ilūzijas

iemūžināt mēnesi fotogrāfijā
šķiet pavisam nejēdzīgi
kādēļ lai šo mirkli paturētu?
ja pēc gadiem par to tik un tā aizmirstu
lai arī cik spoži tas spīdētu
nav man rokās tik profesionālu rīku

tu atrodies Latvijas otrā malā
es samaitātu domu augšgalā
tik tālu viens no otra šķirti
tik tālu tu mani vairs nejūti
dalām vienas debesis
vairāk nekā kopīga mums nav palicis
pārējais gaisā izkaisīts
it kā nekā nebūtu bijis


kā būtu,
ja mēs satiktos vēl pēdējoreiz
vienkārši klusētu
viens otram blakus būtu
justos labi nesakot ne vārda
mierpilni pļavā gulētu
kādreiz mēs te ilgi smējām
atlaistos tu pie manas gūžas

kopā esot mēs abi cietām

bet pateikt to man nepietiktu dūšas

iedomātos par neredzētām vietām
mēs kopā tur reiz aizbrauktu
un par neiespējamām lietām sapņotu
bet rīt jau par visām domām aizmirstu
jo ilgāk vairs melus neizturētu
tajos pārāk daudz ilūziju
bet, ja varētu gulēt blakus tik šonakt mēs
nekā vairāk man rīt nevajadzēs

dzīvojam divās pasaulēs
nevienā no tām tev nav vietas
lauzīsies ārā tie kas spēs
ne visi šeit izturēs
uz priekšu lūkoties gribas
tur paveras labāks skats
dzīsies pēc kā labāka cik mitas
līdz tev aptumšosies prāts
neredzēs vairs parādāmies dienu
paliks atmiņā tik nakts
ja tik man ļautu redzēt to vienu
gaismu, no kuras bīstos kā traks
satuntulējies segu kaudzēs
gaidu pienākam atvasaru
kāds bij teicis, ka tā saudzēs
meli
aizmirstība aizies paaudzēs

pieliec pirkstu pie lūpām
paklusē
tas, ko nedzirdi
tev netraucē
atbrīvojies no ķēdes
tāds tu vienīgais uz pasaules

jūti pazūdam bailes
šovakar brūces dzīst
tevī redz milzum dailes
neredz vairs iemeslu sevi nīst

nevainīgs kliedziens

vainīgs 

es tagad jūtos vainīgs

kad čella skaņas gaisā vibrēja

par to vēl bija aizmirsts

bet tagad dzirdams klusums

kas prātu uz pusēm kopā lauž

neliek mieru sirdsapziņa

it kā vaina būtu bijusi liela

noķēza viscaur ķermenim traipus 

atstājot nospiedumus raibus

nevar atrast īstos vārdus

nokaunies, vieglāk aiziet

tagad vien redz manus vaigus sārtus.

rožu laukus man nekaisiet

tiem beidzot citur jāuzzied

par mani aizmirstiet

un par visu šo klusējiet!

vainīgs

es atkal jūtos vainīgs

kā tāds knēvelis sīks

atvainojiet par nepiedienīgo brēku

es vairs vairāk nespēju

sūdzu kārtējo grēku

prom no raizēm bēgu

palikuši vāji kauli

jau sen zaudēju spēku

variet saukt mani par mīkstčauli

vai atstāt dziļu rētu

bet es patiesi gribētu būt laimīgs

tik tagad stāvu te vainīgs

kamēr sirdsapziņa noslīks

un citi mani vairs neatpazīs

mulsums

raizēs nogrimst cilvēka mūžs
ilgs un mokošs, šķiet tas lieks
grauž tam kāda pieskāriens
pārāk ilgi viņš bijis viens
prāts atmiņas uz riņķi griež
galvā kāds tam spalgi kliedz
bet neko neaizliedz

pirkstu gali caur matiem izraujas agresīvi
beidzot atradis vietu kur saļimt
vēro ūdeni plūstam mierīgi
ļauj atmiņām lēni nogrimt

pārāk daudz laika izniekots
apmulsis, nedaudz viņš saraujas
citiem vairāk kā sev ziedots
pēkšņi vārdi apraujas

nevajag vairs nekā lieka
pat viņas nevainīga pieskāriena
pirmoreiz vairs nesāp
ir laiks citu nodaļu sākt

these bad habits still stays

but man, I'm changing

even if you don't feel the same way

I don't care

values are changing

ships still are sinking

some things stays the same

but I could never blame

if this was your game

I would feel no shame

small diamond shining into your eyes

searching for the places to catch

I've found places real nice

our hearts no longer match

I didn't read it on a poetry

there's nothing to find

poems are human mystery

they just mess up my mind

there was a need to fix something

but I didn't know a shit

I thought I was broken

I already dug a pit

then you promised to help me find my way

but now you've got nothing to say

you know, it's gonna be fine

cause I don't need to be by your side

things are better now

I bet you're wondering 'how?'

I've changed through all this mess

it has made me the best

I feel pleasure

I don't need your cure

I'm finally pure

palagi

esmu mentāla

klausos roku

mana mīļākā grupa ir nirvana

bieži pazūd dzīves sajēga

un tad es esmu par jaunu

tu saki es neko nesaprotu

ja vēlreiz pieskarties man ļautu

tevi tuvāk sev kļautu

skūpstītu līdz lūpas tirpst

turētu tavu roku, kamēr tā svīst

aizmirstu kā ir apkārt klīst

ar tevi esot rētas dzīst

nazis iedurts vienā iekšā

tā sāp mazāk

tava seja tik miglaina man priekšā

plaušas lēnāk elpot sāk

man tagad nomainīti jauni palagi

varbūt mēs tomēr paliksim draugi