ceturtdiena, 2015. gada 19. februāris

Citāds vakars.

    Kā ir dzīvot dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, tajā pašā vienmuļībā, apnicībā, vietā? Brīžiem tā vien liekas, ka katru nākamo soli ir iespējams paredzēt pat nepiepūloties. Celties katru darba dienu vienā un tajā pašā laikā, nogulēt tās piecas minutes gultā, ēst ceptas olas brokastīs, doties uz darbu ar to pašu tramvaju, kas iziet no Merķeļa ielas 7:47, redzēt tās pašas sejas atkal un atkal.
Un to mēs saucam par dzīvi.
    Kā ar piedzīvojumiem, trakajām lietām par kurām bērnībā sapņoji, franču valodas kursiem, kuru apmeklējumu pārliec jau kuro nedēļu? Mūždien esam apņēmības pilni, bet nudien smieklīgi ir tas, ka tās visas apņemšanās vien tikai galvā mums ir, tikai retais uzdrīkstas mainīt savu ikdienas rutīnu, iziet no ierastās komforta zonas.
   Tas drosmīgais šobrīd ir daudzas reizes laimīgāks par tevi.
   Maz ticams, ka tādēļ, ka no rīta viņš tramvaja vietā gāja uz autobusu viņa dzīve apgriezīsies kājām gaisā, bet es runāju par tām mazajām lietām. Varbūt viņš satika kādu senneredzētu skolas biedru vai nepaslīdēja uz tā ledus gabala, kas netālu no sliedēm.
   Lietas mainās, tikai tādā gadījumā, ja liec tām mainīties, tā ir dzīves patiesība, dārgie draugi.
Tādēļ uzdrīksties, saņem sevi rokās un uzaicini uz tasi kafijas to simpātisko kolēģi, aizej uz patversmi pakaļ kaķim, piespied sevi piecelties agrāk. Jo galu galā, ko tu vari zaudēt?
   Un viena lieta, ko cilvēki bieži vien aizmirst ir tas, ka, pat, ja pastāv vairākas dzīves un neskaitāmie gadi citā realitātē, mums ir šodiena.

   Dzīvo tikai retais cilvēks. Lielākā daļa tikai eksistē.




svētdiena, 2015. gada 15. februāris

Februāris četrpadsmitais

Sauc mani par mīlas nīdēju, ja tev tīk,
tāpat šie svētki cilvēkiem nekad neapnīk.
Labāk būtu svinējuši mīlu katru dienu
ne atzīmēt to kalendārā vienu.

piektdiena, 2015. gada 13. februāris

skumjas

Gandrīz nolemtas manas bērnu dienas,
sāks dzīvot beidzot īstās dzīves rievas.
Ar katru mēģinājumu paveikt, ko labu
mēs saraujamjes, nesasniedzot galu.


Kādu dienu burvju feja ienāks manā istabā, un jautās, nu labi, ne feja, būsim reāli. 21. gs. varētu ienākt kāda motivācijas pilna pusmūža sieviete ar apņemšanos mainīt pasauli, jautādama-ja nenovecotu, tad kurā gadā vēlētos palikt visu savu atlikušo mūžu?
Sāku domāt, cik maz vai daudz ir atlicis līdz pingadībai, līdz tā oficiālā vecuma sasniegšanai, paliek nedaudz skumji. Jā, nenoliegšu, ka gaidu to mirkli, sava veida privilēģijas, lielāka neatkarība no vecākiem, jauns dzīves posms. Sāksies tā lielā dzīve, cilvēki saka. Bet varbūt man patīk tie 17. Tā sajūta, ka esi sasniedzis vecumu, to vecumu, kurā vecāki tev pietiekami uzticas. Un tomēr neesi vēl saukts pie lielas atbildības, kļūdoties. Ja tā padomā 17, tas ir mans perfektais vecums. 'Perfekts' ir pārāk skaļš vārds, ja esmu godīga, dzīve nav ne tuvu 'perfektai'. Un tomēr tai tādai nav jābūt, to laika gaitā ir nācies saprast. Varbūt vienkārši man ir pārāk daudz apņemšanos, sapņu par nākamo dzīvi, ka bail. Bail no tā, ka saniedzot pilngadību šis viss iedomātais, kinda izplānotais, tā arī paliks tik vien manā galvā. Jo visvairāk par visu gribu sasniegt iecerēto, nepalikt kādā dzīves pamestā nostūrī. Pasaulei ir jāredz lietas uz ko esmu spējīga, un es jums apsolu, es varu daudz.