nebūs gana

nelīdzinos cilvēku masām

esmu pelēks punkts krāsu pasaulē

esmu sarkanā krāsa melnbaltu biezokņu gammā

esmu pati savā krāsā

katram savi ideāli

man nobružāti sāni

no bezgalīgas vēlmes kādam izpatikt

spārni...

man nekad neizaugs spārni

bet man nevajag spārnus, lai lidotu

man vajag brīvību

man vajag mieru

bet mieru nevar sameklēt pasaulē

miers tiek atrasts

tas nāk ar laiku

bet pie laika nav pierasts

tas vienmēr ir par daudz

tas paliek pāri

man nekad nepietiek laika

aizrāvos ar laika atskaiti 

24 stundas

...gaidi

1440 minūtes

86400 sekundes

...vēl nedaudz pagaidi

nepietiek pacietības

1440..

man vajaga miera

gaidi...

tikai miera

nespējīga

karsta dvēsele, aukstas rokas
mans ķermenis diennakti mocas

vientulība no malas pievilcīga
nakti vēlos būt skūpstīta

āda tev no zīda
kreklos tērpies lina
pievilcīga vairs nav vientulība
acīs rakstīta mīla

saulespuķes
sakaltušas rudens puķes
pa vidu istabai es

esmu tīra sagadīšanās
esmu parasts cilvēks
visi citi rau nevainīgi
viņi maitas sīki

viņu kājām samīta
saulespuķes pilnība
manas kājas viņiem palīdzēja
pateikt nē, nespēja

lāpīta tagad saulespuķe
nav tā dzīvotspējīga
vientuļa saulespuķe
būs tai lēna, mokoša nāve

tu neesi dzelzs

tu nekad neraudot, kad kāds skatās
tā reiz teici
tu smaržo pēc cigaretēm un asarām
vakar tu man meloji

tu gribēji būt nimfa
bet zaudēji savu pievilcību
tu vairs neesot viena, tā teici
vakar man atkal meloji

tava miesa nodilusi līdz asinīm
rādās sarkana, karsta, dzēlīga
pieradusi pie sāpēm šīm
tagad dedz vientuļa

bet tu izkalta no marmora
pēc skata pavisam vāja
tu nededz, kad citu nicināta
nededz,
paliec,
izkalta no marmora