tu sauc sevi par melanholiķi

baudi dzīvi, un viss taču mierīgi

bet tas vairs nav tā vērts

ja paliec tāds kā cilvēku iesēts

atceros, kad pirmo reiz satiku tevi

rādīji, cik nepieejams visiem esi

draugs, slēpies tu zem augstas sienas

attaisnojoties, ka pagātnē bijušas tev dziļas rievas

žēlas pat vairs nav nekas jauns

paskaties cik apkārt man depresīvu būtņu

parādi, ka neesi tāds kā viņi

mirdzi , lai kaut cik vērti ir tie kautiņi

naiva tā bauda

pat tad, kad šis būs viss beidzies

kā mēs abi zinām tā tam būs būt

pie manis paliks tava smarža

kas nekur nepazūd

kavējas tā palagos manos

izsīkusi līdz pašam nelabumam

reibumā, kad kopā gulējām mēs vienos

atsakoties padoties saprātam

visaizņemtākajā darba dienā

izsalkusi pēc tavām lūpām jūtos

aizmirsusi par ikdienišķām lietām

atkal pārāk daudz sūdzos

tādai kā man šķietams vajag tik viena

maiga pieskāriena, un skaties esmu tava

meitēn, atdodies tu pārāk viegli

salaužot sev pašai sirdi

iedomāts patvērums

visi pārspīlētie stereotipi par cilvēkiem

kam tie vispār vajadzīgi

lai parādītu pasaulei ko sauc par labākiem

bet patiesībā, lai neviens nedomātu atšķirīgi

vienu tu man iemācīji

atsakies no visa, kas tev grauž

sāc domāt citādi

lai cilvēcei skauž, lai visiem skauž

un neskaties atpakaļ

jo nekas no tā vairs nav vērts

neskaiti laiku uz priekšu

jo bez tevis tālāk es tik un tā iešu

neviens man nav vajadzīgs

dzirdi?

pat tad, kad piedzeršos

pat tad, ja tēvs man to nepiedos

vairs nebēgšu no cilvēces

nenogrimšu alkohola devās

izdzīvošu dienās bezjēdzīgās

iemīlēšu sevi visdziļākajās skumjās

galīgi nejēdzīgi

kāda tam visam jēga?
ja beigās tāpat pazaudē laimi
tad tu kādu rītu pamosties bez sajēgas
atgriežoties pie vecās ikdienas
vai vispār vērts turpināt?
jo tas, kas bij iedomāts
vairs neliekas sasniedzams
atdodot dzīvei visu
tā uzspļauj un atstāj tevi vienu
māte saka-cīnies!
bet, klau, parādi man kā
jo, lai cik ļoti vēlētos turpināt dzīties
es atmostos kā tādā citā salā
aizmirstot par baudāmiem mirkļiem
visiem tiem banālajiem vārdiem.
dzīvoju bailēs
nomirstu ik dienu no tava asuma
ar dienām grimstu sāpēs
pirms gadiem beidzu cīnīties
vairs neskaitu dienas laimīgas
jo no tādām nepavisam nav jēgas