ļaujiet man elpot

nolietota

mūžīgā vienaldzība,
kas īsta kļuva tikai vakar
kā to saprast

pārmērīgi daudz lietoju vārdus
pārlieku daudz pieķeros
nevajadzīgi, truli
ārdos pati savā katlā
bezpersoniski ir visi tavi vārdi
tie pārņēmuši mani savā varā

esmu pieķēdēta pie sajūtām
es gribu atrauties
es gribu būt kā akmens
kam vienaldzīgi ir visi tavi mājieni
tavs skatiens

es gribu būt kā zelts
kad izkalts no jauna
tas spīd vēl spožāk
kad pārtaisīts
tas nevar vien atrauties no masu skatiem
tas nevar atpūsties no apbrīnas
tas tiek slēpts
rūpīgi glabāts

es būtu tavs zelts
ja vien es būtu
bet tu mani zem savām zolēm turi
un visus līdz ar mani velc
tu nobružāji manu garozu
un daļu no kodola sev paturēji
bet kā, lai citi mani re tagad pārkaļ
ja pusi manas vērtības tu paņēmi
un vienaldzīgi aizgāji

dedz dvēsle, sadedz

dzejnieks deg
sadeg ar katru dienu ātrāk
neviens un nekas nevar procesu stādināt
nekas un neviens nespēj viņu mierināt

dzejnieks mīl
varbūt pat par mirstīgajiem vairāk
pamana burvību, kas plašumā virmo
neciliem vārdiem apdzejo to

acīm aizvērtām
viņš dzīvo, viņš dzejo
acīm aizvērtām

varbūt tādēļ neprātīgi naktīs murgo
varbūt tādēļ naktīs nespēj iemigt
viņu pārtver nakts burvība
nav iespējams nekādīgi laukā tikt

dzejnieks sadeg ātri
vientulības skavās saņemts
no malas viņš rādās laimīgs
nevienam pašam nav vajadzīgs

Nemirstīgie

septiņi simti nelaimju
nevainīgi nestu upuru
vai šo dienu tauta svinētu
ja kauju togad zaudētu?

maza, stipra cilvēce
tās vārds virs pasaules celts
skāra to nelaime
akmens smagums pāri bij velts

bet tauta ir zelts
tās spožums nekad nesarūsēs
latvju tauta mans zelts
ļaudis par to neklusēs

lai slavēta Latvija
tās kalni un necilie pauguri
tā mūžam paliks dzīva
tu tik to siltumā turi

un saudzē to kā paša māti
un tautu ļaudīm piemini
tu mīli zaļo dzimteni
augstā godā turi latvieti

mēs visi mazi letiņi
kas dažu brīdi bezrūpībā slīkst
bet vareni kā krāšņi tauriņi
un Latvija rau no jauna dzimst!

jūs ļaujiet man elpot
viss, ko dvēsle man dod
man gribas vēl dzīvot
man bail neizdzīvot

un, kad visa pasaule satumst
es mežiem cauri nesos skrienot
un kad nakts parvēršas tumsā
manu dvēsli zvaigznāji rotā

vairs nav man pretī neviena
tik tumsa, nepienākusi diena
kam tu bēguļo, sīkā tu skumsti
skrien mājās, saldā miegā dusi

jūs ļaujiet man elpot
vēl šonakt gribas man elpot
vairs sapņi neliek man miera
galvā milzīga rieva

bet jūs ļaujiet, jūs ļaujiet, ļaujiet

                                                                       /uzrakstīta, mana dziesma dzimusi/