skumjas

Gandrīz nolemtas manas bērnu dienas,
sāks dzīvot beidzot īstās dzīves rievas.
Ar katru mēģinājumu paveikt, ko labu
mēs saraujamjes, nesasniedzot galu.


Kādu dienu burvju feja ienāks manā istabā, un jautās, nu labi, ne feja, būsim reāli. 21. gs. varētu ienākt kāda motivācijas pilna pusmūža sieviete ar apņemšanos mainīt pasauli, jautādama-ja nenovecotu, tad kurā gadā vēlētos palikt visu savu atlikušo mūžu?
Sāku domāt, cik maz vai daudz ir atlicis līdz pingadībai, līdz tā oficiālā vecuma sasniegšanai, paliek nedaudz skumji. Jā, nenoliegšu, ka gaidu to mirkli, sava veida privilēģijas, lielāka neatkarība no vecākiem, jauns dzīves posms. Sāksies tā lielā dzīve, cilvēki saka. Bet varbūt man patīk tie 17. Tā sajūta, ka esi sasniedzis vecumu, to vecumu, kurā vecāki tev pietiekami uzticas. Un tomēr neesi vēl saukts pie lielas atbildības, kļūdoties. Ja tā padomā 17, tas ir mans perfektais vecums. 'Perfekts' ir pārāk skaļš vārds, ja esmu godīga, dzīve nav ne tuvu 'perfektai'. Un tomēr tai tādai nav jābūt, to laika gaitā ir nācies saprast. Varbūt vienkārši man ir pārāk daudz apņemšanos, sapņu par nākamo dzīvi, ka bail. Bail no tā, ka saniedzot pilngadību šis viss iedomātais, kinda izplānotais, tā arī paliks tik vien manā galvā. Jo visvairāk par visu gribu sasniegt iecerēto, nepalikt kādā dzīves pamestā nostūrī. Pasaulei ir jāredz lietas uz ko esmu spējīga, un es jums apsolu, es varu daudz.