visu šo laiku esmu nepareizajās vietās mētājusies
atsitusies pret augstām sienām
reiz attapos zemē vārtājoties
nodragājusi visu savu pašcieņu
kāds meitēns lūkojas man pretī
redz tai vijoli uz pleciem
pilna galva ar sapņiem iedomātiem
sapītas divas bizītes
saņemu spēkus, lai apsēstos
kādu brīdi klusi uz viņu noraugos
viņa nesaka ne vārda
tik skatās man acīs vīlusies
es novēršos
esmu gulējusi biezos, aukstos dublļos
kad paceļu acis
viņa aiziedama dungo manu mīļāko dziesmu
paskatos apkārt
jūtu mlizīgu lietus gāzienu
un tas sākas
esmu zemāk par zemi
vismaz nevar redzēt birstam asaras
zem kājām visi balsti sabrukuši
es nevaru vairs zemāk krist
bet es krītu.
es krītu
un nezinu vai varu vairs atsperties
tas meitēns biju es
ar smaidu uz lūpām,
dziedādama,
atnākusi no pagātnes
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru