esmu izdzīvojusi cauri mirkļiem
prātā tie paliek īsi
neviens nevienam nepieder
tie vairs neliekas īsti
re, tu man blakus atkal trīci
bet netrīci
nav ārā tik auksti
prātu moca kārdinājums
turēt tevi cieši
jēziņ, kā vēlētos tevi sasildīt
bet es nevaru
tu zini, ka nevaru
mēs palikām sveši
rudenī
kad ziema bij' vēl tālu
pavasarī
es tavu ziņu vēl gaidu
tu laikam domā, es nezinu
tev liekas, ka nesaprotu
nākamais rudens būs citāds
tu man blakus vis nebūsi
tā būs labāk
domāju mums abiem
vismaz man noteikti
sauksim sevi par labiem cilvēkiem
beidzot neveiklie apskāvieni
no kuriem tik izmisīgi izvairījāmies
būs beigti
līdz ar apskāvieniem
beigti būs arī sveicieni
vēlāk jau zvani
pēc laika mēs pat nerunāsim
un tu aizmirsīsi par mani
pēc rudens nāks ziema
pēc ziemas pavasaris
tie jau būs gadi
līdz mums abiem nosirmojuši mati
bet tu man šoreiz tici
tā būs labāk
domāju mums abiem
vismaz man noteikti
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru