ļaujiet man elpot

nolietota

mūžīgā vienaldzība,
kas īsta kļuva tikai vakar
kā to saprast

pārmērīgi daudz lietoju vārdus
pārlieku daudz pieķeros
nevajadzīgi, truli
ārdos pati savā katlā
bezpersoniski ir visi tavi vārdi
tie pārņēmuši mani savā varā

esmu pieķēdēta pie sajūtām
es gribu atrauties
es gribu būt kā akmens
kam vienaldzīgi ir visi tavi mājieni
tavs skatiens

es gribu būt kā zelts
kad izkalts no jauna
tas spīd vēl spožāk
kad pārtaisīts
tas nevar vien atrauties no masu skatiem
tas nevar atpūsties no apbrīnas
tas tiek slēpts
rūpīgi glabāts

es būtu tavs zelts
ja vien es būtu
bet tu mani zem savām zolēm turi
un visus līdz ar mani velc
tu nobružāji manu garozu
un daļu no kodola sev paturēji
bet kā, lai citi mani re tagad pārkaļ
ja pusi manas vērtības tu paņēmi
un vienaldzīgi aizgāji

dedz dvēsle, sadedz

dzejnieks deg
sadeg ar katru dienu ātrāk
neviens un nekas nevar procesu stādināt
nekas un neviens nespēj viņu mierināt

dzejnieks mīl
varbūt pat par mirstīgajiem vairāk
pamana burvību, kas plašumā virmo
neciliem vārdiem apdzejo to

acīm aizvērtām
viņš dzīvo, viņš dzejo
acīm aizvērtām

varbūt tādēļ neprātīgi naktīs murgo
varbūt tādēļ naktīs nespēj iemigt
viņu pārtver nakts burvība
nav iespējams nekādīgi laukā tikt

dzejnieks sadeg ātri
vientulības skavās saņemts
no malas viņš rādās laimīgs
nevienam pašam nav vajadzīgs

Nemirstīgie

septiņi simti nelaimju
nevainīgi nestu upuru
vai šo dienu tauta svinētu
ja kauju togad zaudētu?

maza, stipra cilvēce
tās vārds virs pasaules celts
skāra to nelaime
akmens smagums pāri bij velts

bet tauta ir zelts
tās spožums nekad nesarūsēs
latvju tauta mans zelts
ļaudis par to neklusēs

lai slavēta Latvija
tās kalni un necilie pauguri
tā mūžam paliks dzīva
tu tik to siltumā turi

un saudzē to kā paša māti
un tautu ļaudīm piemini
tu mīli zaļo dzimteni
augstā godā turi latvieti

mēs visi mazi letiņi
kas dažu brīdi bezrūpībā slīkst
bet vareni kā krāšņi tauriņi
un Latvija rau no jauna dzimst!

jūs ļaujiet man elpot
viss, ko dvēsle man dod
man gribas vēl dzīvot
man bail neizdzīvot

un, kad visa pasaule satumst
es mežiem cauri nesos skrienot
un kad nakts parvēršas tumsā
manu dvēsli zvaigznāji rotā

vairs nav man pretī neviena
tik tumsa, nepienākusi diena
kam tu bēguļo, sīkā tu skumsti
skrien mājās, saldā miegā dusi

jūs ļaujiet man elpot
vēl šonakt gribas man elpot
vairs sapņi neliek man miera
galvā milzīga rieva

bet jūs ļaujiet, jūs ļaujiet, ļaujiet

                                                                       /uzrakstīta, mana dziesma dzimusi/

nebūs gana

nelīdzinos cilvēku masām

esmu pelēks punkts krāsu pasaulē

esmu sarkanā krāsa melnbaltu biezokņu gammā

esmu pati savā krāsā

katram savi ideāli

man nobružāti sāni

no bezgalīgas vēlmes kādam izpatikt

spārni...

man nekad neizaugs spārni

bet man nevajag spārnus, lai lidotu

man vajag brīvību

man vajag mieru

bet mieru nevar sameklēt pasaulē

miers tiek atrasts

tas nāk ar laiku

bet pie laika nav pierasts

tas vienmēr ir par daudz

tas paliek pāri

man nekad nepietiek laika

aizrāvos ar laika atskaiti 

24 stundas

...gaidi

1440 minūtes

86400 sekundes

...vēl nedaudz pagaidi

nepietiek pacietības

1440..

man vajaga miera

gaidi...

tikai miera

nespējīga

karsta dvēsele, aukstas rokas
mans ķermenis diennakti mocas

vientulība no malas pievilcīga
nakti vēlos būt skūpstīta

āda tev no zīda
kreklos tērpies lina
pievilcīga vairs nav vientulība
acīs rakstīta mīla

saulespuķes
sakaltušas rudens puķes
pa vidu istabai es

esmu tīra sagadīšanās
esmu parasts cilvēks
visi citi rau nevainīgi
viņi maitas sīki

viņu kājām samīta
saulespuķes pilnība
manas kājas viņiem palīdzēja
pateikt nē, nespēja

lāpīta tagad saulespuķe
nav tā dzīvotspējīga
vientuļa saulespuķe
būs tai lēna, mokoša nāve

tu neesi dzelzs

tu nekad neraudot, kad kāds skatās
tā reiz teici
tu smaržo pēc cigaretēm un asarām
vakar tu man meloji

tu gribēji būt nimfa
bet zaudēji savu pievilcību
tu vairs neesot viena, tā teici
vakar man atkal meloji

tava miesa nodilusi līdz asinīm
rādās sarkana, karsta, dzēlīga
pieradusi pie sāpēm šīm
tagad dedz vientuļa

bet tu izkalta no marmora
pēc skata pavisam vāja
tu nededz, kad citu nicināta
nededz,
paliec,
izkalta no marmora

citādāk

tās ir tās pašas četras sienas, kuras aplīmēji ar pastkartēm, kad tikko ievācies
norāvi vecās tapetes, jo bez tām izskatījās gaumīgāk
tā tev pašai šķita
tās ir tās pašas durvis pa kurām nakts vidū ienāci tāda iereibusi, koķeta meita
vasaras naktīs to atļāvies
vai starodama kāpi augšā pa trepēm pēc nakts velo brauciena
klusi lavījies, lai neviens nepieķer, ka nakti nebiji mājās
durvis kuras knapi atvēri turot milzīgu veļas kalnu
tā ir tā pati gulta, kurā dažas naktis negulēji viena
te ātrāk pienāca rītdiena
galds, uz kura mācījies ģeometriju
zīmēji regulāru piramīdu
tik sanāca ar šķībām malām, jo slīdēja roka
vēljoprojām to neizprotu
galds, uz kura rakstīji vēstuli māsīcai uz Franciju, apvaicājoties kā iet
varbūt aizbrauksi ciemos aizparīt
galds, kurš tik reti bij izmantojams, jo vienmēr nokrauts ar piezīmēm
drēbju kaudzēm vai izdegušām svecēm,
galds uz kura sēdēji, kad no rīta malkoji otro kafijas krūzi
jo tur vienmēr bijis ērtāk

tās manas sienas
vien četras
ar noslēpumiem pildītas
šonakt palikušas svešas

tas vairs nav tas pats galds
vairs dzejoļi nerakstas
tā ir cita gulta
sapņi citur aizplūda
man vairs nav iedvesmas
visas domas tādas prastas

tās pašas četras sienas
nu jau pilnīgi citas
tās pazīstamas neliekas
šonakt palikušas svešas

visas tās nepierakstītās dziesmas
kaut kur starp sienām slēpjas
negulētas naktis, izraudātās sāpes
uz galda stāv puķu vāzes
plauktos neizlasītas grāmatas
visas manas atskaņošanas plates
paliek novārtā nedzirdētas
domas paliek brutālas
nevaru ciest brīvdienas

nepieradināts cilvēks
paliek pieradināts pie šīs istabas

brīvdiena

šodien būšu dzejnieks
rītu nogulēšu vēlu
varbūt nosapņošu kādu domu
uzvārīšu tasi kafijas
divas tases kafijas
jo ar vienu par maz
ar divām var iztikt

malkošu tās uz palodzes
varbūt iedomāšos ko jauku
aizdedzināšu cigareti
raudzīšos uz lauku
aizdedzināšu otru
jo ar vienu par maz
ar divām var iztikt

lasīšu Gēti
varbūt uzrakstīšu kādu dzejoli
varbūt turpināšu lasīt

šī neparasta rudens diena
nedzird neviena bērna kliedziena
nav lieka skaņa neviena
dzird kā putni čivina

šī parasta diena cilvēkam
sestdiena-cilvēka brīvdiena
bet ne dzejniekam

tā jau kā ierasta rutīna
domāt, domāt, domāt
un varbūt kādu daļu no tā pierakstīt
tad pārrasktīt
tad pārdomāt
jo rakstītais nesakrīt

saņurcīt salveti un nomest zemē
sākt rakstīt no jauna

priekšā balta lapa
bet tajā neviena paša vārda

tad, kad pie rokas ir pildspalva
dzejniekam tukša galva
kā pēc Mērfija likuma

varbūt rītu ko labāku uzrakstīs
pastāstīs, ko ēda brokastīs
uzzvarīs tasi kafijas
divas tases kafijas
apsēdīsies uz palodzes
izsmēķēs savas cigaretes
liks uz papīra to, kas uz mēles
beigās ēst nemaz negribēs

brīvdienas dzejnieka mīļākās dienas
ar vienu par maz
ar divām var iztikt

sagriezts priekštats

šis mierīgs vakars
nekādas banalitātes
nekādas liekulības

kokā šūpojas zars
padevies līdz ar vēju
sapratis savu ceļu

milzīgs domu biezoknis

kādam gājējam pārlido pāri

kādu domu viņš bija saķēris

izkrituši tam cigāri

pasauli ieraudzīt citām acīm
no rīta piecelties neviebjoties
atkal no jauna iemīlēties
par neveiksmēm nesūdzēties

kā četri gadalaiki
šie solījumi viņam iestrēga prātā
un nevarēja vairs tos dabūt laukā
nevarēja vairs paslēpties

sargāja viņš tos savu domu spogulī

slēpās no pat vismazākās burzmas cilvēku

'pasaule šovakar tiks apmānīta',
ja tik piepildīt to viņš spētu

nevarēja vis tik vienkārši patverties

viss, ko viņš gribēja bij padoties

no dzīves sagaidīt ko laimīgu
nebija tik daudz iespēju

bet viņa sapņi tik lieli
ir vēl kalns ko mācīties
atbrīvoties no ķēdes
sākt skūpstīt citas mēles

ciešanas vairs nav ciešanas
tas ir apmāns, kas sirdi kopā lauž

cik ironiski viņam liekas

tas priekštats otrādi bijis sagriezts

ja beigas ir tagad

tad nākotnes vairs neredzēt

bet, ja nu paliek labāk nākošo gad?

šis mierīgs vakars
nekādas banalitātes
nekādas liekulības

kokā šūpojas zars
padevies līdz ar vēju
gājējs nu bij' sapratis savu ceļu

nepareizais stāsts

visu šo laiku esmu nepareizajās vietās mētājusies
atsitusies pret augstām sienām
reiz attapos zemē vārtājoties
nodragājusi visu savu pašcieņu

kāds meitēns lūkojas man pretī
redz tai vijoli uz pleciem
pilna galva ar sapņiem iedomātiem
sapītas divas bizītes

saņemu spēkus, lai apsēstos
kādu brīdi klusi uz viņu noraugos
viņa nesaka ne vārda
tik skatās man acīs vīlusies

es novēršos
esmu gulējusi biezos, aukstos dublļos
kad paceļu acis
viņa aiziedama dungo manu mīļāko dziesmu
paskatos apkārt
jūtu mlizīgu lietus gāzienu

un tas sākas
esmu zemāk par zemi
vismaz nevar redzēt birstam asaras
zem kājām visi balsti sabrukuši

es nevaru vairs zemāk krist
bet es krītu.
es krītu
un nezinu vai varu vairs atsperties
tas meitēns biju es
ar smaidu uz lūpām,
dziedādama,
atnākusi no pagātnes

ilūzijas

iemūžināt mēnesi fotogrāfijā
šķiet pavisam nejēdzīgi
kādēļ lai šo mirkli paturētu?
ja pēc gadiem par to tik un tā aizmirstu
lai arī cik spoži tas spīdētu
nav man rokās tik profesionālu rīku

tu atrodies Latvijas otrā malā
es samaitātu domu augšgalā
tik tālu viens no otra šķirti
tik tālu tu mani vairs nejūti
dalām vienas debesis
vairāk nekā kopīga mums nav palicis
pārējais gaisā izkaisīts
it kā nekā nebūtu bijis


kā būtu,
ja mēs satiktos vēl pēdējoreiz
vienkārši klusētu
viens otram blakus būtu
justos labi nesakot ne vārda
mierpilni pļavā gulētu
kādreiz mēs te ilgi smējām
atlaistos tu pie manas gūžas

kopā esot mēs abi cietām

bet pateikt to man nepietiktu dūšas

iedomātos par neredzētām vietām
mēs kopā tur reiz aizbrauktu
un par neiespējamām lietām sapņotu
bet rīt jau par visām domām aizmirstu
jo ilgāk vairs melus neizturētu
tajos pārāk daudz ilūziju
bet, ja varētu gulēt blakus tik šonakt mēs
nekā vairāk man rīt nevajadzēs

dzīvojam divās pasaulēs
nevienā no tām tev nav vietas
lauzīsies ārā tie kas spēs
ne visi šeit izturēs
uz priekšu lūkoties gribas
tur paveras labāks skats
dzīsies pēc kā labāka cik mitas
līdz tev aptumšosies prāts
neredzēs vairs parādāmies dienu
paliks atmiņā tik nakts
ja tik man ļautu redzēt to vienu
gaismu, no kuras bīstos kā traks
satuntulējies segu kaudzēs
gaidu pienākam atvasaru
kāds bij teicis, ka tā saudzēs
meli
aizmirstība aizies paaudzēs

pieliec pirkstu pie lūpām
paklusē
tas, ko nedzirdi
tev netraucē
atbrīvojies no ķēdes
tāds tu vienīgais uz pasaules

jūti pazūdam bailes
šovakar brūces dzīst
tevī redz milzum dailes
neredz vairs iemeslu sevi nīst

nevainīgs kliedziens

vainīgs 

es tagad jūtos vainīgs

kad čella skaņas gaisā vibrēja

par to vēl bija aizmirsts

bet tagad dzirdams klusums

kas prātu uz pusēm kopā lauž

neliek mieru sirdsapziņa

it kā vaina būtu bijusi liela

noķēza viscaur ķermenim traipus 

atstājot nospiedumus raibus

nevar atrast īstos vārdus

nokaunies, vieglāk aiziet

tagad vien redz manus vaigus sārtus.

rožu laukus man nekaisiet

tiem beidzot citur jāuzzied

par mani aizmirstiet

un par visu šo klusējiet!

vainīgs

es atkal jūtos vainīgs

kā tāds knēvelis sīks

atvainojiet par nepiedienīgo brēku

es vairs vairāk nespēju

sūdzu kārtējo grēku

prom no raizēm bēgu

palikuši vāji kauli

jau sen zaudēju spēku

variet saukt mani par mīkstčauli

vai atstāt dziļu rētu

bet es patiesi gribētu būt laimīgs

tik tagad stāvu te vainīgs

kamēr sirdsapziņa noslīks

un citi mani vairs neatpazīs

mulsums

raizēs nogrimst cilvēka mūžs
ilgs un mokošs, šķiet tas lieks
grauž tam kāda pieskāriens
pārāk ilgi viņš bijis viens
prāts atmiņas uz riņķi griež
galvā kāds tam spalgi kliedz
bet neko neaizliedz

pirkstu gali caur matiem izraujas agresīvi
beidzot atradis vietu kur saļimt
vēro ūdeni plūstam mierīgi
ļauj atmiņām lēni nogrimt

pārāk daudz laika izniekots
apmulsis, nedaudz viņš saraujas
citiem vairāk kā sev ziedots
pēkšņi vārdi apraujas

nevajag vairs nekā lieka
pat viņas nevainīga pieskāriena
pirmoreiz vairs nesāp
ir laiks citu nodaļu sākt

these bad habits still stays

but man, I'm changing

even if you don't feel the same way

I don't care

values are changing

ships still are sinking

some things stays the same

but I could never blame

if this was your game

I would feel no shame

small diamond shining into your eyes

searching for the places to catch

I've found places real nice

our hearts no longer match

I didn't read it on a poetry

there's nothing to find

poems are human mystery

they just mess up my mind

there was a need to fix something

but I didn't know a shit

I thought I was broken

I already dug a pit

then you promised to help me find my way

but now you've got nothing to say

you know, it's gonna be fine

cause I don't need to be by your side

things are better now

I bet you're wondering 'how?'

I've changed through all this mess

it has made me the best

I feel pleasure

I don't need your cure

I'm finally pure

palagi

esmu mentāla

klausos roku

mana mīļākā grupa ir nirvana

bieži pazūd dzīves sajēga

un tad es esmu par jaunu

tu saki es neko nesaprotu

ja vēlreiz pieskarties man ļautu

tevi tuvāk sev kļautu

skūpstītu līdz lūpas tirpst

turētu tavu roku, kamēr tā svīst

aizmirstu kā ir apkārt klīst

ar tevi esot rētas dzīst

nazis iedurts vienā iekšā

tā sāp mazāk

tava seja tik miglaina man priekšā

plaušas lēnāk elpot sāk

man tagad nomainīti jauni palagi

varbūt mēs tomēr paliksim draugi

fairy tale

they see my pretty soul in his eyes
they think we're full of lies
but they don't see
the way you're looking at me
and they can't feel
that soft kiss on the cheek you give
that's the thing they can't steal

i'm so clumsy
but you don't care
you adore my voice
and at me you stare
and when there's a room full of people
you come and take my hand
you whisper in my ear
something i can only understand
cause they don't understand
and that's our plan

no rīta pamodos pļavā
uz pieres rakstīts-mēma
biju zaudējusi kaujā
nav man vairs veselā saprāta
cik daudz tā vispār pieklājas?
neredz nevienas pazīstamas sejas

paceļu rokas augšā
raugos pēc dzīvības
atsitos pret miglas vilni
visas atmiņas izdzēstas

aizbēgtu uz Nekurzemi
tur neviens mani neatrastu
sēdētu salā, vērotu viļņus
nekad nepmestu krastu
ko tik es nedarītu?!
lai pēdējās pēdas no tevis vairs nemanītu
bet es nevaru aiziet
rētas kaudzēm
dievinu tās
mezgls
esmu atkarīga no sāpēm

dzīve liekas kā dāvana
no bērnu dienām to visiem māca
tu audz
tad kāds šo idilli pārtrauc
jo nav iespējams tikai dzīvot
un nevar lietas kontrolēt
kad pieņem to, kas dots
kāds to visu atkal izjauc
tās nekad nav sāpes, ko jūti
tas ir izmisums
jūti bailes, jo viss sagāja greizi
tādu būs vēl lērums
pagriez kloķi un maini stāvokli
ja vien viss būtu tik vienkārši

tu sabrūc
zinot, ka vēl sliktāk būs,
bet neviens nav blakus
un tev nevienu nevajag

bedre

sācies negaiss

jaucās pa vidu cilvēku asaras

izpostīt dzīves nevar tas

jo katram lemtas savas beigas

rīts ir pienācis

tā viņš bija nolēmis

sadragātas cilvēku masas

skatiens uz nepareizo pusi nesas

tas skaitlis pārāk liels

vairs neredz sejas priecīgas

viņš ceļas ārā no gultas

cenšoties kaut ko pierādīt

pārāk daudz nepateiktu vārdu

pārāk daudz vienaldzības

tu spēcīgi ieedragāji mani

atstāji savas pēdas pamanāmas

vēl joprojām jūtamas

un ir pagājis laiks

manas acis atkal spīd

bet sāpes nepāriet

rētas nesadzīst

man vēl nepietiek

tev vairs nevajag

mēs divas pasaules

šķietami bezgalīgas

tagad viens otram norakstītas

bezgalīgs aukstums

bet tu nezini, ko jūtu pret tevi
tu nekad neesi zinājis
jo es klusēju
neturpināju cīnīties
es samierinājos
dzīves pašplūsmai pakļāvos

nelaidu nevienu klāt
cilvēki nesaprot
bet tu mēģināji
es arvien vairāk no tevis slēpos

galva plīst pušu
no tā, cik daudz par tevi domāju
tomēr to visu es sadragāju

moku sevi, rokas trīc
noslēdzos līdz pienāks nākamais rīts

mēs vienkārši gulējām
tu baudīji

mēs saderējām
es šaubījos

manas ķermeņa rievas
perfekti iegulstas tavējās
manas rokas apkļāvušās pār tavu kaklu

jūtu tavu elpu
jūtu tevi

pasaule aizmirstas
tev nevajag nevienas citas

ir grūti atrast kādu, kas tevi saprot

zin, kādiem sūdiem esi gājis cauri

bet tik un tā paliek ar tevi

skrienu atmiņām ar tevi cauri

domā man viegli?

atceroties ikkatru sajūtu

atnes man tā jaunu sāpju jūru

bija iepriekš lieliski brīži

bet ar tevi bij citādāk

ar tevi es atradu sevi

kaut tev to līdz galam nesaprast

un tad es brēcu un kliedzu,

bet nekas jau nepalīdz

iztukšo mani kā savu mīļāko pudeli absolūta

lai atmiņās tev nepalieku dzīvs

dziļāk naktī

nevaru vairs naktīs aizmigt

ilgojos

skrienu vakaros mežiem cauri

badojos

ar vārdiem spēlējos

par laiku ar tevi iedomājos

sēžu uz jumta

karinādama kājas pāri palodzei

kā tāds bērns šūpojos

un te nu es esmu

nopīpējusi savas plaušas līdz nelabumam

domājot par laiku,

kuru man vairs nekad neatgūt

tu sauc sevi par melanholiķi

baudi dzīvi, un viss taču mierīgi

bet tas vairs nav tā vērts

ja paliec tāds kā cilvēku iesēts

atceros, kad pirmo reiz satiku tevi

rādīji, cik nepieejams visiem esi

draugs, slēpies tu zem augstas sienas

attaisnojoties, ka pagātnē bijušas tev dziļas rievas

žēlas pat vairs nav nekas jauns

paskaties cik apkārt man depresīvu būtņu

parādi, ka neesi tāds kā viņi

mirdzi , lai kaut cik vērti ir tie kautiņi

naiva tā bauda

pat tad, kad šis būs viss beidzies

kā mēs abi zinām tā tam būs būt

pie manis paliks tava smarža

kas nekur nepazūd

kavējas tā palagos manos

izsīkusi līdz pašam nelabumam

reibumā, kad kopā gulējām mēs vienos

atsakoties padoties saprātam

visaizņemtākajā darba dienā

izsalkusi pēc tavām lūpām jūtos

aizmirsusi par ikdienišķām lietām

atkal pārāk daudz sūdzos

tādai kā man šķietams vajag tik viena

maiga pieskāriena, un skaties esmu tava

meitēn, atdodies tu pārāk viegli

salaužot sev pašai sirdi

iedomāts patvērums

visi pārspīlētie stereotipi par cilvēkiem

kam tie vispār vajadzīgi

lai parādītu pasaulei ko sauc par labākiem

bet patiesībā, lai neviens nedomātu atšķirīgi

vienu tu man iemācīji

atsakies no visa, kas tev grauž

sāc domāt citādi

lai cilvēcei skauž, lai visiem skauž

un neskaties atpakaļ

jo nekas no tā vairs nav vērts

neskaiti laiku uz priekšu

jo bez tevis tālāk es tik un tā iešu

neviens man nav vajadzīgs

dzirdi?

pat tad, kad piedzeršos

pat tad, ja tēvs man to nepiedos

vairs nebēgšu no cilvēces

nenogrimšu alkohola devās

izdzīvošu dienās bezjēdzīgās

iemīlēšu sevi visdziļākajās skumjās

galīgi nejēdzīgi

kāda tam visam jēga?
ja beigās tāpat pazaudē laimi
tad tu kādu rītu pamosties bez sajēgas
atgriežoties pie vecās ikdienas
vai vispār vērts turpināt?
jo tas, kas bij iedomāts
vairs neliekas sasniedzams
atdodot dzīvei visu
tā uzspļauj un atstāj tevi vienu
māte saka-cīnies!
bet, klau, parādi man kā
jo, lai cik ļoti vēlētos turpināt dzīties
es atmostos kā tādā citā salā
aizmirstot par baudāmiem mirkļiem
visiem tiem banālajiem vārdiem.
dzīvoju bailēs
nomirstu ik dienu no tava asuma
ar dienām grimstu sāpēs
pirms gadiem beidzu cīnīties
vairs neskaitu dienas laimīgas
jo no tādām nepavisam nav jēgas

Kad miers atstāj tavu būtību

Bauda. Sāpes. Nauda.
Tālak vairs nekam nav jēgas
jūti kā nāve tev galvu glauda?
uz pazemi var dzirdēt grabam atslēgas.

dzīvo dzīvi pieklājīgu
līdz atņem tev tā dzīvību
tevi atstāj dzīvu
bet tev tuvāko vairs neatstāj pasaulē brīvu

vēlies kaut ņemtu tevi līdz
bet tādā pasaulē tu neesi gaidīts
postošas sāpes zem smaida es slēpju
apkārt vairs neredzu rožainu klēpju

kad pienācis tavs laiks
tu apstājies pirms pavisam ej
dzirdi, pietrūks man māt, tavs vaigs maigs
kaut arī par to tu naivi pasmej

Lasījums, tāds kā pirmais

 

un tālāk ies, kas vēlēsies

atceries tās sākuma dienas,
kad pārņemti viens ar otru bijām mēs?
tagad viss tik tukšs liekas
vai nebūtu laiks jau pagātni dzēst

sajūta, ka nolemti būsim,
jo dzīve mūs atsevišķi tur
viens otru mēs citam neatdosim
bet pārliecība, ka paliksi tu tikai mans zūd

kā alkstu es gulēt tavos glāstos
katru vakaru, kad mājās velkos
kā maziņš kaķēns es tev piekļautos
neviens jau mums to nepiedos

tu tāds patstāvīgs liecies
nevajag tev tādu kā mani
uz visām pasaules malām triecies
pielūgs tad tevi skauģu klani

liela dzīve tev redzama priekšā
neatļaušu tev atteikties no tās
nestāvi pie durvīm, lai laistu tevi iekšā
jo citi, spožāki cilvēki nāks

kill me under the night sky

it feels like the universe hates me
for every single thing that i've done
how hard can it really be to feel free?
ahh, you're driving me crazy, hun

anyway, you boy, seemed fine
all i ever wanted was for you to be mine
don't get me wrong
i couldn't keep you for too long
just for that lonely night
when the whole universe broke down
i would keep you by my side
noone would ever have to know

viņš gausi smējās
viņa raudāja, milzum asaru lēja
tās divas pasaules
spogulī jau citus neredzēja

pēdas palika pēc viņa aiziešanas
tās viņas palagos gulēja
atklāja viņa tās nakts vidū
kur viņš viņu kādreiz cieši turēja

nemelo,
savā nodabā paliec
pārstāj dzīvot citu priekam
jo tādus mēs no pasaules ārā sviežam
atrodi to vienu dvēseli,
kurai mīlēt tevi mūžīgi
tieši tik vienkārši.

nemaz nav godīgi

kad beigsi tu savu dziesmu?
jau apriebies to klausiīties
dzirdu to katru nelabu dienu
pienācis laiks tai beidzot apstāties.

zinu tavu nodomu
kā citu reizi, kad asaras lēji
beigās sanāca zaudēt godu
jo manās acīs melus neiesēji

devi tu man savu kaisli,
no manis nāca smiekli naivi
man vārdi tad sāka misēties
jau kopā mūsu ķermeņi rīvēties

bet saki man,
kāda velna pēc?
tāds stāsts par laimi nav
ir tikai milzum daudz ilūziju

jo pat putni, kas oktobrī aizlidoja
atpakaļ no ziemeļiem neatgriezās
tie izvēlējās mūžīgi grāvī palikt
nekā mani vēlreiz satikt

circle

see that forest?
i run there to clear my head
i felt real pain in my chest
"baby, it's gonna be alright", you said

i've been waiting my whole life
for someone to come, someone like you
to hold me close to your warm side
to hold me close and never ask why

inhale me boy
don't you ever stop

you are my everything
without you i don't really know a thing

sanāca satikt tevi,
kad biju vietā vistumšākā
mīlu tevi vairāk par zemi
par neko citu nav jādomā

galva tādā kā sapņu pasaulē
nekas cits man tagad neinteresē
domas ap tevi vien lidinās
neviens to nekad nezinās

gulēšu tad es mākoņos
baltos, mīkstos, pūkainos
būsi tu mans noslēpums
paliks tas tikai starp mums

vakardien bij tik brīnumjauki
kad cieši turēji mani sev klāt
elpoji tu manam ķermenim cauri
vēlējos kaut laiks beidzot sāk stāt

another sad story

"get on top of me"
i scream as i drink my last shot
stop acting like you don't like what you see
cause, oh boy, you did this to me

i dare you to kiss me
you're the only place i ever want to be
you'll taste a lot of my pain
because of you i'm going insane

remember all the times when i smiled?
i did that for you
inside i feel like someone have died
but you've never seen the truth

it would be easier if we'd never met
because after all, you still left
babe, you're the one i'm really gonna miss
i wish i wouldn't have to go through this

pavisam ne joki

izstaigāju visas pasaules malas
neatrodot tajā vietas savas
izmeklējos tumšākos dziļumos
attapos tavos apskāvienos

ilgi es meklēju tādu kā tu
pilnu neierobežotu iespēju
darītu tu mani laimīgu
par visu pārējo es aizmirstu

laikam jau tie bija salti meli
ka patiesi vēlējies tikai mani
gaidīju es ietinusies tavos kreklos
tava smarža vēlāk mani nodos

pamodos tad vakarā es atstāta
mūžīgai vientulībai nolemta
tak nespēs tās sāpes remdēt neviens
jo uz planētas tāds tu tik viens

izslāpis pēc mīlestības

dodies šovakar pie viņas

pa ceļam paķer pudeli šmigas

no vientulības vairs nav ne miņas

izskaidro man to, ko jūti

kādēļ dzenies pēc tā, ko nesaproti?

viņa nekad nebūs tev patvērums

jo tavs vienīgais glābiņš ir rums

katru nolādētu dienu
es vēlos tavās skavās krist
bet tā dzirksts pamazām sāk dzist
jo nevēlies mani tik vienu

paies laiks un paies gaidas,
tās, kuras pēc tevis ilgojas,
tās, kurām ne gala nerēgojas
joprojām spēkos ar naidu mērojas

un es aizmirsīšu tevi
tos mirkļus, kurus tinu atpakaļ,
bet tad man jāsauc sevi par meli,
jo atceros tos kā tikko aizvakar.

vienu dienu es reiz sapņoju
kā no sava murga beidzot aizbēgu
viss jaunais likās tik neparasts
jo iepriekš jau nebija pierasts
es ilgi domāju, ko lai saka
citiem jau šī ir iemīta taka
un tomēr, es nevaru šeit palikt rīt
jo citas zvaigznes šeit tīkamāk spīd
es aiziešu projām viena
tik un tā tev biju kā tukša siena
bet tu raudāsi, gaužas asaras liesi
tad pēc laika jau pakaļ citām skriesi

Nevajag

beidz rādīt to neapmierināto ģīmi
glābt mani jau būs gana
pieliec sev pie sirds zīmi
domādams, lai pašam kauna nava
izsmējis vien būsi sevi
palicis pie draugiem, kuri nav mīlējuši tevi
aiztriecies līdz otrai pasaules malai
atnesis dārgumus baudai savai
darījis visu pēc laimes principiem
palicis viens neskatoties uz noteikumiem
sēdi tagad stūrī vienā
blenžot tajā pašā sienā
nesaprotot, kur pie velna kļūdījies
pāri tiltam noliecies
-vadi savu prātu taisni
tā, lai nebūtu jāgatavo maisi
rītu jau aizmirsīsi,  ko tikko teicu
ar to es tevi arī sveicu

hearing you snore right next to me
waking up wishing nowhere else to be
how i crave for your touch
never knew that it means so much

i begged the universe to stop this pain
i tried to not go insane
but it never stopped
and then i realised
i was such a fool for you..
didn't you see the way i looked at you?
i was blinded by your touch
i was used

and you,
you got me bruised

My Summer Boy.

There was this boy
Walking around that street
Man, he brought me joy
So much i couldn't breathe

And there was this time
When i fell in love with this boy
I thought he gave me a sign
But that was only his pride

And there he goes
my summer boy,
away he goes...

There is no chance for you to see
What i really think about your bravery
'Cause every time i get some courage
I change my mind and do some damage.

Dove.

Where the hell did you go, my love?
What was your purpose of leaving?
Now i'm watching flying away that dove,
flying away to another meeting.

And there it anxiously goes
Away there goes my last hope
I feel a little tears on my nose
To wipe them off i might need a little soap.

Not because of all the dirtiness
This time i meant my sorrow
Inside i feel real emptiness
Because i'll never see you tomorrow.

I know what Kurt Cobain meant when he sang "i miss the comfort of being sad". I've felt so bad for so long that when i'm not feeling bad i don't feel like i'm feeling anything at all.

Don't leave me tomorrrow.

We look at each other
And all of my pain suddenly is gone
You touch my hair like no one never
Just like in my favourite song.
I forgot about all my sorrow
That caused me so much pain
Forgive me if i can't get up tomorrow
I still don't know how to sail.
The reason i wish you would wait for me
Is the same i don't want to leave
And then there comes tomorrow
Surrounding me all this sorrow.

am i going to survive this night?
there's a bunch of a reasons not to
and babe, you're one of them.
if only you knew the truth
the truth that's been keeping me from you.
i can't no longer lie
babe, you're are my scar, you are my scar

late night.

-standing right beside you, trying not to cry. 
can't you see my pain around you, 
all i want to do is die.
(friday morning, 4:43 am)

Vai tās ir bailes, kuras gremdē?
Drīzāk mana vientulība.
Sauc atkal debesu dzelmē,
tur, kur Dieva tuvība.

-Padomā, stāvi, neaizej,
netastāj mani vienu!
Bet tad tu projām ej
vairs neredzot austam dienu.

Tumšāks.

Kā, lai izsaka ko tagad jūtu?

Es tevis vairs nesaprotu.
Es savās asarās grimstu,
nežēlīgu sāpju jūrā slīkstu.

Attopies draugs, pirms nav par vēlu,
vēlāk manu nāvi uzskatīsi par grēku.
Tie visi kas cieta šodien,
cilpu ap kaklu jau kuro reizi sien.

Citāds vakars.

    Kā ir dzīvot dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, tajā pašā vienmuļībā, apnicībā, vietā? Brīžiem tā vien liekas, ka katru nākamo soli ir iespējams paredzēt pat nepiepūloties. Celties katru darba dienu vienā un tajā pašā laikā, nogulēt tās piecas minutes gultā, ēst ceptas olas brokastīs, doties uz darbu ar to pašu tramvaju, kas iziet no Merķeļa ielas 7:47, redzēt tās pašas sejas atkal un atkal.

Un to mēs saucam par dzīvi.

    Kā ar piedzīvojumiem, trakajām lietām par kurām bērnībā sapņoji, franču valodas kursiem, kuru apmeklējumu pārliec jau kuro nedēļu? Mūždien esam apņēmības pilni, bet nudien smieklīgi ir tas, ka tās visas apņemšanās vien tikai galvā mums ir, tikai retais uzdrīkstas mainīt savu ikdienas rutīnu, iziet no ierastās komforta zonas.

   Tas drosmīgais šobrīd ir daudzas reizes laimīgāks par tevi.

   Maz ticams, ka tādēļ, ka no rīta viņš tramvaja vietā gāja uz autobusu viņa dzīve apgriezīsies kājām gaisā, bet es runāju par tām mazajām lietām. Varbūt viņš satika kādu senneredzētu skolas biedru vai nepaslīdēja uz tā ledus gabala, kas netālu no sliedēm.

   Lietas mainās, tikai tādā gadījumā, ja liec tām mainīties, tā ir dzīves patiesība, dārgie draugi.

Tādēļ uzdrīksties, saņem sevi rokās un uzaicini uz tasi kafijas to simpātisko kolēģi, aizej uz patversmi pakaļ kaķim, piespied sevi piecelties agrāk. Jo galu galā, ko tu vari zaudēt?

   Un viena lieta, ko cilvēki bieži vien aizmirst ir tas, ka, pat, ja pastāv vairākas dzīves un neskaitāmie gadi citā realitātē, mums ir šodiena.

   Dzīvo tikai retais cilvēks. Lielākā daļa tikai eksistē.

Februāris četrpadsmitais

Sauc mani par mīlas nīdēju, ja tev tīk,
tāpat šie svētki cilvēkiem nekad neapnīk.
Labāk būtu svinējuši mīlu katru dienu
ne atzīmēt to kalendārā vienu.

skumjas

Gandrīz nolemtas manas bērnu dienas,
sāks dzīvot beidzot īstās dzīves rievas.
Ar katru mēģinājumu paveikt, ko labu
mēs saraujamjes, nesasniedzot galu.


Kādu dienu burvju feja ienāks manā istabā, un jautās, nu labi, ne feja, būsim reāli. 21. gs. varētu ienākt kāda motivācijas pilna pusmūža sieviete ar apņemšanos mainīt pasauli, jautādama-ja nenovecotu, tad kurā gadā vēlētos palikt visu savu atlikušo mūžu?
Sāku domāt, cik maz vai daudz ir atlicis līdz pingadībai, līdz tā oficiālā vecuma sasniegšanai, paliek nedaudz skumji. Jā, nenoliegšu, ka gaidu to mirkli, sava veida privilēģijas, lielāka neatkarība no vecākiem, jauns dzīves posms. Sāksies tā lielā dzīve, cilvēki saka. Bet varbūt man patīk tie 17. Tā sajūta, ka esi sasniedzis vecumu, to vecumu, kurā vecāki tev pietiekami uzticas. Un tomēr neesi vēl saukts pie lielas atbildības, kļūdoties. Ja tā padomā 17, tas ir mans perfektais vecums. 'Perfekts' ir pārāk skaļš vārds, ja esmu godīga, dzīve nav ne tuvu 'perfektai'. Un tomēr tai tādai nav jābūt, to laika gaitā ir nācies saprast. Varbūt vienkārši man ir pārāk daudz apņemšanos, sapņu par nākamo dzīvi, ka bail. Bail no tā, ka saniedzot pilngadību šis viss iedomātais, kinda izplānotais, tā arī paliks tik vien manā galvā. Jo visvairāk par visu gribu sasniegt iecerēto, nepalikt kādā dzīves pamestā nostūrī. Pasaulei ir jāredz lietas uz ko esmu spējīga, un es jums apsolu, es varu daudz.